Es par krieviem iestājos, jo man liekas, ka viņi nekad īsti te nejūtās kā savējie. Jo visur tomēr tā okupācijas ēna velkās līdzi, pat, ja tas krievs ir superīgākais cilvēks un viņam sakars ar okupāciju tāds pats kā kartupelim ar rūtainiem apakšsvārkiem, bet ir tie aizspriedumi, kuri lien ārā no vienas un no otras puses. Tagad nav izteikti, bet vēl relatīvi nesenā pagātnē bija gan kariņi "krievi pret latviešiem" pagalmos utt. Ar to jau izaug arī. Un tie paši cilvēki, kuri dabūjuši uz savas ādas "stulbais krievs" attieksmi, ganjau arī ir tie, kuri it kā ir latviešu valodas un LV kā tādas pretinieki . Tiem arī sava sāpe. Tāpat kā latviešiem. Man vienkārši liekas, ka sen jau laiks būtu latviešiem tās sirdis atvērt un sajēgt, ka nekur tie krievi nepazudīs. Jo vairāk mēs paši viņus pieņemsim un paši aicināsim savā pulkā, nāksim pretīm ar vinu kultūras un viņu dzīves respektēšanu, jo vairāk viņiem gribēsies pieņemt latviešu. Paši krievi nespers pirmo soli, jo viņi tomēr šeit tiek uztverti kā ciemiņi... bet no latviešiem sagaidīt to, ka viņi pastieptu krievam roku pretīm - ha! :-D Nu es, protams, to visu tā baigi filozofiski, bet nu...