ka es, baudot pusdienas, nevēlos vērot kailas sieviešu krūtis un bērna atraudziņas!?
Labāk restorānā sev priekšā ieraudzīšu (nevis vērošu, jo man nav jāvēro nedz viens, nedz otrs) šādu skatu:
nevis šādu (neņemot vērā, ka tā ir pasaules mēroga slavenība, ha ha):
Es piekrītu, ka var šķist nepatīkami citiem vērot to brīdi, kad to krūti izņem, paspaida un tamlīdzīgi, bet šī gan man šķiet ir tam piemērota situācija, kad der - nepatīk, neskaties. Tas vienkārši mazajam ir nepieciešams, un tas mazais nevar nepaēst tikai tāpēc, ka kādai dāmai skats ir nepatīkams. Ieraugi, novērsies un centies neskatīties. Domā par to tā, ka tā māmiņa vienkārši uztur dzīvu savu mazo, gan jau pati nejūtoties stāvā sajūsmā publiski izrādīt savas krūtis. Vienkārši ir jābūt saprotošiem.
Bet par bērniem un to, ka dažreiz mātes nerespektē citus cilvēkus, piekrītu. Vakar biju poliklīnikā. Māte sēdēja ar diviem bērniem (hiperaktīviem). Varēja redzēt, ka tā māmiņa izbesīta, rūca tiem bērniem virsū, nerunāja, centās
atkratīties, kamēr tie mazie vienkārši spiedz, kliedz, bļauj, visiem cilvēkiem iet klāt, kaut ko iekausta, a viņai pat labi - miers, neaiztiek viņu. Nezinu, vai abi izlutināti augstākajā pakāpē, vai vienkārši visatļautība, bet ja ir tāda problēma, nedrīkst likt ciest citiem. Ja ir tādi nepaklausīgie, tad savāc, pirms dodies ārā. Bet viņa ne ko teica, ne aizrādīja, kad nelaida citus pie ārsta, gāja kabinetā tie
špicbuki... Un tas skatiens uz mani no tās mātes, kad dusmīgi lūkojos uz tiem sīkajiem un neklausīju viņu kaprīzēm laist spēlēties uz krēsla, kur sēdēju. Apmēram - "es esmu māte, nogurusi, ko zini tu".