Hobiju nepieciešamība mūsdienās

Varbūt tomēr tā Viļānu skolotāja mājās atnākot daudz lasa, piemēram, par medicīnu, dārzkopību, teātri un citām lietām? beigu beigās var iznākt, ka ar to skolotāju ir daudz vairāk par ko parunāt, nekā ar tādu cilvēku, kurš aizraujas ar burāšanu vai kalnos kāpšanu, piemēram. Jo Ir cilvēki, kas aizraujas ar savu hobiju, bet tiesi viņi ir no tiem ar kuriem nav par ko parunāt, jo pārzina tikai savu darbu un vienu hobiju, kam velta visu savu brīvo laiku.
.
Manuprāt, tas vai ar cilvēku būs par ko runāt vai nebūs nav atkarīgs no viņa hobija, bet gan cilvēka personības un dzīves gudrības. Tāpēc, uzskatīt ka cilvēks bez hobija ir tukšs šķiet aplami.

Man noteikti liktos interesnti, ka cilvēkam ir kāds izteikts hobijs, bet tas galīgi nav noteicošais tam, vai cilvēks ir interesants, vai nē.
Bet es pati sev ļoti gribētu kādu hobiju, šaize tāda, ka es ne pie kā nespēju noturēt interesi, kaut ko pamēģinu un viss- vairs neinteresē. Man būtu laiks un iespējas ar kaut ko aizrauties, bet mani nekas nesaista :D patiesībā tas mani baigi besī.

Man patīk taisīt rotas - auskarus, rokassprādzes. Saštancēju, bet pati īsti nenēsāju. :-D

Pretstatam noliksim Viļānu pamatskolas skolotāju - 2 bērnu māti

Izskatās, pēc ļoti konkrēta piemēra :D Un ja nu tā Viļānu skolotāja lasa cosmo? :D

Hobiju var aizvietot ar sportu..
No sākuma kaut darot to pret pašas vēlmi, bet beigās iespējams sasniedzot labus rezultātus figūrā, veselībā un beigās pat iegūstot labu hobiju.

Es bez hobijiem nojūgtos laikam. Palīdz atslēgties un kaut kā izpausties :-)

Es ļoti gribētu, lai man ir kaut kāda hobijs, kas ļoti aizrauj , bet diemžēl neko tādu neesmu atradusi. :-(

Man liekas, ka dzīve būtu garlaicīga bez hobijiem. Man ir 2 hobiji, kurus pat īsti neuzskatu par hobijiem, bet par dzīvesveidu. Viens ienes arī papildus naudiņu. Arī uz teātri es eju cik bieži varu un grāmatas lasu, bet tos neuzskatu par hobijiem. Mana dzīve noteikti nebūtu piepildīta tikai ar darbu un brīvo laiku.

Palasīju komentārus un galīgi jums nepiekrītu. Man ir sadarbības partneri, kuriem ir ļoti saspringts darba laiks, bet darbs ietver dalību dažādu konkursu vērtēšanā, vakariņas ar uzņēmējiem, ministriem, augstskolu profesoriem, visādas pieņemšanas, prezentācijas, komandējumus, utt. Brīvajā laikā šie cilvēki ceļo. Ik pa laikam atļaujas noskatīties tiešām LABU filmu vai izlasīt tiešām LABU grāmatu. Viņiem nav tādu izteiktu hobiju kā futbols, makšķerēšana, tamborēšana, monētu kolekcionēšana, bet tie cilvēki ir ļoti erudīti, zinoši, ar savu viedokli, kuru prot arī paust, jēdzīgi diskutē par politiku, viņiem ir ļoti plašs redzesloks un viņi ir interesanti sarunu biedri.
Pretstatam noliksim Viļānu pamatskolas skolotāju - 2 bērnu māti, kurai pa lielam ir mājas-darbs-mājas-ģimene-darbs režīms, ziemā viņas hobijs ir adīšana,kam nododas katru vakaru, vasarā - dārzkopība un dāliju gumu kolekcija. 2 spēcīgi hobiji, ar kuriem bieži nodarbojas. Filmas neskatās, uz teātri nebrauc, jo tālu, grāmatas nelasa, jo nav laika. Man ar šo cilvēku, visticamāk, nebūtu par ko parunāt un es viņu par inteliģentu un interesantu pilnīgi noteikti neuzskatīšu.

Neuzskatu, ka cilvēks bez hobijiem ir virspusējs un neinteresants.
Ceļošanu un grāmatu lasīšanu īsti par hobiju neuzskatu, jo uzskatu, ka tas lielākā vai mazākā mērā būtu jādara visiem cilvēkiem, ja vien viņam to ļauj veselība. Mūsdienās vispār hobiju jēdziens ir izkropļots, esmu dzirdējusi, ka par hobiju uzskata žurnālu lasīšanu un TV skatīšanos. Nu paklau, tad jau alus dzeršana arī ir hobijs, vai alus pudeļu vākšana, vai kaķa WC tīrīšana, jo mājās ir kaķis un WC jātīra katru dienu.
______
Man cilvēks, kurš daudz ceļo un daudz lasa bez īpatnējiem hobijiem liksies daudz interesantāks un būs vairāk par ko parunāt nekā ar cilvēku, kurš ada zeķes vai katru nedēļu dodas makšķerēt vai visu brīvo laiku pavada dārzā. Tie ir hobiji, bet nuuu... ja tas ir vienīgais, ar ko cilvēks aizpilda savu brīvo laiku, tas manā skatījumā ir bēdīgi.

Domāju, ka hobijam ir jābūt. Ja cilvēkam laika un finansu resursi to atļauj, bet nav vaļasprieku, dzīvi piepilda vien skola/darbs/ģimenes pienākumi, tad kaut kas tur īsti kārtībā nav. Tomēr es neuzskatu, ka hobijs "skaitās" tikai tad, ja tam pievēršas "x" reizes "x" laika posmā.
Interesanti, vai tās, kas saka, ka hobijs nepadara cilvēku interesantāku un labāku, iedomājās, kāds šis cilvēks ir bez sava hobija?

Mans hobijs ir rakstīšana. Tiesa gan, ne vienmēr ikdienā izdodas tam atrast laiku. Rakstu romānu, kuru nekad tā arī nekur nepublicēšu, taču rakstu to sev un pieeju tam visam ar lielu nopietnību un uzmanību. Tiesa gan, es neteiktu, ka cilvēki, kuriem nav hobiju, būtu tukšāki vai seklāki kā tie, kuriem tādi ir. Esmu savas dzīves laikā sastapusi interesantus, erudītus cilvēkus, kuriem nav nekādu hobiju, gan arī tādus, kuriem tādi ir, bet paši ir tik tukšas personības, ka nerodas vēlme ar tādiem pārmīt vairāk kā pāris vārdus.

drostala es gan nedomaaju , ka hobijam obligaati jaanes pelnu . Hobijs ir valasprieks un tas nav nekaadaa veidaa saistiits ar biznesu . Tie , kas grib , tie paarsveersh to par pelnas avotu , bet paarsvaraa cilveekiem hobijs ir personiska lieta .

drostala, visu naudu nenopelnisi un ne vienmer dzive svarigakais ir nauda.

Vai bizness skaitās hobijs?
Mani nekad nav saistījušasa aktivitātes, no lurām nav labuma. Ja tā cimdu adīšana nes naudu, ok. Ja nē, kāpēc velti izšķiest laiku.
Visbriesmīgāk man liekas pilnīgi bezjēdzīga laika pavadīšana, kā seriālu skatīšanās. Zinu vienu sievieti, kas skatās padsmit seriālus!!! Būtu tad labāk zeķes adījusi un pārdevusi.

TalisQualis uzrakstīja to, ko domāju arī es.
Ir super, ja cilvēkam ir daudz interešu un nodarbju, viņš ir nepārtrauktā kustībā vai vienkārši periodiski aktīvs, bet man ļoti lielas antipātijas izraisa tie, kuri sāk mērīt krāniņus un izsvērt, kurš ir pilnvērtīgāku dzīvi dzīvojošs un kurš vien skumji eksistē. Labi, mums laikam jau ģenētiski iekodēts salīdzināt un salīdzināties, bet tomēr.
Man ir paziņa, superaktīvs, enerģisks, ko tik viņš nedara un kur tikai nav bijis, es tiešām viņu apbrīnoju, bet viņam tik neglīta pārākuma apziņa ir sākusi bāzt laukā degunu! Respektīvi, kamēr citi guļ pie Tv vai sēž mājas čībās un stagnē, avīzi lasīdami, es eju, daru un piedzīvoju un esmu džekiņš baigi foršs. Foršāks, nekā "tie". Un man tas šķiet nu tik augstprātīgi!
Neko jaunu jau nepateikšu - mērenība un balanss arī šajā jomā ir way to go, manuprāt.

Par hobiju gluzi nesauktu, bet loti patik rokdarbi, neteiksu, ka daru to ari katru dienu.
Sobrid esmu uzsakusi vel kaut ko jaunu - ari rokdarbi. Bet sis ceru, ka ievertisies nopietnak.
Patik ari gatavot est. BET, kad darba devejs man jauta kadi ir mani hobiji/valasprieks , nu , vai ari draugi jauta - es labak saku, ka neko nedaru.
Vispar interesanta tema!

Es fotografēju, rakstu dažāda veida darbus (dzeja, stāsti, blogs), agrāk dziedāju, taisīju rokdarbus, tagad izklaidējos brīvprātīgajā darbā. Mans darbs ir mans hobijs. Vai tas padara mani interesantāku salīdzinājumā ar tiem, kas, piemēram, lasa grāmatas vai gatavo. Nē, jo katram ir savs interešu loks - viens būs darbaholiķis, cits riteņbraucējs, kāds grāmatu tārps. Galvenais, lai pats cilvēks ir apmierināts.

Es esmu cilvēks bez hobijiem ("pāris vakarus mēnesī palasu grāmatu", manuprāt, neskaitās).
.
Sekla es nejūtos, pataloģiski interesanta apkārtējiem gan, jāsaka, arī ne.
.
Hobiji nepadara ne labāku, ne sliktāku, ne seklāku, ne interesantāku. Būs hobiji, ar stāstiem par kuriem varēsi izklaidēt sarunu biedru, bet būs arī tādi, kurus jāmāk īpaši labi pasniegt, lai neiemidzinātu otru, kurš nav tava hobija cienītājs.

Diemžēl daudzu Latvijas veču populārākais hobijs ir gulēt uz dīvāna, sūkt aliņu un skatīties televīzoru.:-(