Labvakar!
Sēžu tagad darbā, nakts maiņā un nevaru, man tas vismaz jāuzraksta. Varbūt paliks vieglāk, varbūt dzirdēšu no kāda/as no jums savu viedokli, savu pieredzi...
Šī maiņa pati par sevi neiesākās īpaši pozitīvi, tāpēc tas mazliet pastiprina manas tagadējās emocijas.
Es strādāju viesnīcā, recepcijā nu jau gandrīz 3 gadus. Visa mana darba pieredze bijusi Tūrisma un viesmīlības nozarē - sākot ar viesmīli un beidzot ar administratoru viesnīcā. Visu manu darba laiku man ir bijusi saskarsme ar cilvēkiem, visu laiku darbs ar cilvēkiem. Pēdējā laikā saprotu, ka man riebjas cilvēki (viesi). Un tas ir tā, ka reāli besī ar viņiem runāties, smaidīt visu laiku, atbildēt uz viņu jautājumiem (jo viņiem visu laiku no manis kko vajag un dažreiz par nepasveicina, ka jau uzreiz nāk un kko prasa). Mani tas viss sāk tracināt! Esmu nogurusi.
Šinī darbā ir bijusi vēl viena šāda reize, kad man ir apriebušies viesi un šķita, ka jāiet prom. Īsumā, tas bija 2015. gadā ap Ziemassvētku-Jaunā Gada laiku, kad tā jau knapi tika nolemts, kas/kad strādās, taču pēdējā brīdī kolēģis mūs uzmeta un bija jāorganizē, kurš tad atkal strādās tos svētkus (Vecgada vakaru). Kā rezultātā nebija variantu un man bija jāstrādā 31. dec. nakts (kas jau tā pie visām bēdām, kas man tolaik bija, bija kā vēl viena sāpe, jo jau 2014. gadā biju strādājusi nakti uz JG). Labi, tas pārdzīvots. Kā jau teicu, šinī darba vietā man ir bijusi vēl viena tāda reize, kad viss noriebjas un šķiet, ka jāiet prom. Toreiz man iedeva atvaļinājumu uz nedēļu. Nedēļu atpūtos, atnācu atpakaļ un atkal mīlēju savu darbu un viesus, biju cits cilvēks un domāju I can do it for one more year!.
Tagad man atkal ir tā, ka ir tas posms, kad vienkārši, riebjās tie viesi, riebjās visu laiku smaidīt, "you're welcome" rītā, "you're welcome" vakarā. Riebjas jau klausīties complains par to, par šito, stulbus jautājumus (kā pašai šajā stāvoklī šķiet, bet kā dažreiz arī ir!!). Liekas "nenāc man klāt, es negribu Tevi apkalpot!'', bet izrādās, ka viesim, piemēram, bijusi vajadzīga tikai pilsētas karte. Esmu tik uzvilkta, ir stress par daudz ko (arī dēļ vadītājas dažreiz - tas ir cits, mazāks stāsts). Es nezinu, ko lai dara! Jūtos mazliet kā strupceļā, nezinu, kur lai citur iet! Jo man šķiet, ka es neredzu sevi nekur citur (vai arī nespētu nekur citur atrast darbu).
Man Pirmdien sākas atvaļinājums (atkal uz nedēļu), taču jūtu, ka šoreiz šis atvaļinājums nelīdzēs. Man jau no gada sākuma bija doma, ka šajā gadā jānomaina darbs. Bet es nesaprotu, kur lai iet! Brīžiem man gribās savu mazu stūrīti, kabinetiņu, kurā pašai savā nodabā rosīties, strādāt. Vai arī lielākā viesnīcā atbildēt tikai par kādu noteiktu departmentu (vadīt rezervācijas, atbildēt uz e-pastiem vai .tml.)...
I don't know what to dooooo....... :-/
793
