Sveiki! Es biju izveidojusi iepriekšējo diskusiju par dzīvi, kas ir aizgājusi neceļos.
Jūs man jautājāt, kur es dzīvoju, atbilde ir - šobrīd dziļi Latgalē.
Nerakstu, lai lūgtu padomu, varbūt lai izkratītu sirdi, jo šobrīd man nav ar ko parunāt.
Šeit nav absolūti nekādu vakanču un nav arī vairāk haltūru. Biju cerējusi dabūt darbu jaunaudzēs stādīt mežus, bet izrādās ka tur nevajag nekādus strādniekus. Esmu izmēģinājusi teju visu - arī darbu caur internetu, mārketingu kosmētikai - nav nekādu panākumu.
Varētu dabūt darbu kādā tuvākajā pilsētā, bet arī nav tiesību, lai aizbrauktu.
Vienkārši nav kur un nav ko. Rīgā es zaudēju darbu, nezinu pat kādēļ. Viss bija labi, pēkšņi vienā dienā aizeju un man pasaka - vari vairāk nenākt! Iedod lapu un rullē atlūgumu. Iemeslu nezinu vēl līdz šai dienai. Līdz ar to zaudēju arī īrēto dzīvokli, jo vietā darbu nebija tik viegli atrast.
Man pašai ir kļuvis tikai sliktāk - galva tik iet uz apli kā pulkstenis ar domu: kur dabūt naudu, pat visprimitāvāko naudu, lai nopirktu viselementārākās lietas kā ēdiens. :-(
Man ir sākusies depresija, eju gulēt 6 no rīta un ceļos 4 dienā! Jūtos kā pēdējā izgāztuve un caurām dienām raudu. :-(
Draugs tik saka, ar besīšanos nekas netiks līdzēts un nemainīsies. Es to ļoti labi apzinos, bet ko tad man darīt? smaidīt un izlikties ka viss ir superīgi? :-(
Man iepriekšējā diskusijā ieteica, lai sāku savu dzīvi sakārtot pa mazam - bet nav jau pat ar ko sākt, jo viss kas bija sasniegts ir noslīcis. Ko gan lai es sāku, ja te ir visapkārt ir mežs!
Bezdarbnieku pabalstu arī nevaru saņemt, nostrādāti bija tikai 5 mēneši.
Šobrīd dzīvojam drauga mātes īpašumā, kur bija nomiris viņas tēvs. Jūtos kā muzejā - visapkārt padomju laika lietas, drēbes mirušā cilvēka vēl stāv skapī. Kā izņēmu no plaukta apsveikumu kartiņas un saliku maisā (tās bija plus mīnus kādas 1000 ) tā drauga māte atbrauca un saka: nu jums tās lietas traucē? ēst prasa vai kā? lai tak stāv.
Es jūtos pagalam neomulīgi tādā dzīvoklī, bet ko darīt ja dzīvot vispār nav vairāk kur? (t)
Ak dievs, kā es gribu braukt atpakaļ uz Rīgu un sākt visu no nulles, bet tādu iespēju nav, jo nav naudas.
Viss ir aizgājis tik tālu, ka vienkārši sāku domāt par pašnāvību. :'-( Es vienkārši nezinu, ko darīt.
45
