Veģetatīvā distonija

Ne vienmēr stress un depresija ir VD, bet manā gadījumā palīdzēja psihiatrs, medikamenti un otra pusīte

Veģetatīvā distonija ispaužas katram savādāk.

xanax Tas , kad VD var izpausties katram savādāk - šaubu nav. Bet ir grūti apzināties, kad cilvēkam ir grūti + vēl atrasties ārzemēs , kur nav blakus neviena tuvākā. :-(

Manai mammai ir VD, varu tikai pastāstīt, kā mums iet/gājis.
Kā mēs kopā ar to dzīvojam - viņa iet pie terapeita, lieto arī zāles, kuras viņš izraksta. Sākumā jau mums bija kopā (es viņu uzmundrināju, viņa jutās slikti) jātiek pāri tam, ka ir jāārstējas. Sabiedrībā joprojām valda stereotips, ka psihoterapeiti, psihologi - fu, fu, fu, tu uzreiz neesi normāls cilvēks. Ar mammu abas runājām par to, ka tas ir normāli un ka viņa nekādā veidā nav sliktāks cilvēks par pārējiem.
Kopā pavadām brīvo laiku, patīk to darīt aktīvi - vasarās braucam ar riteņiem, ziemās šķūrējam sniegu, kopā pastaigājamies, dodamies izbraucienos. Mammai sports ļoti palīdz. Iedrošināju viņu atsākt apmeklēt aerobikas nodarbības, viņa pati saka, ka jūtas daudz labāk :)
Kad mammai ir aktīvāki periodi darbā - cenšos daudz vairāk palīdzēt mājas solī (nedzīvojam kopā) - brīvdienās kārtīgi iztīru dzīvokli, pagatavoju ko ēst. Es jau pa telefonu jūtu laiku, kad viņai ir spriedze darbā, tad cenšos arī neuzspiest savas problēmas, bet palīdzēt vairāk viņai. Tad arī brīvdienās aicinu viņu kaut kur garā pastaigā vai doties darīt ko tādu, kas atslēgtu prātu.
Mamma ir ļoti emocionāla. Tad nu runāju ar viņu, ka katrs sīkums nav jāņem pie sirds. Viņa māk ikvienā dzīves sīkumā vainot sevi - piemēram, ja tētis pateiks, ka ir izsalcis, viņa jutīsies ļoti vainīga, ka mājās nav nekas svaigi pagatavots ēdams. Šis tāds populārākais variants, bet viņa tiešām ļoti vaino visā sevi. Es mācu tā nedarīt :D
Tad vēl viņa ik pa laikam saskumst par tām zālēm. Atkal runājam par to, ka neko darīt, ja tās būs jādzer arī visu mūžu. (Viņai tās devas ir šausmīgi mazas - nekad nav bijusi pilna, pat puse tabletes. Katru reizi ir kāda ceturtdaļa vai pat astotdaļa). Katrs tomēr esam citādāks, pasaulē nav divu vienādu cilvēku.

Mana situācija ir šāda.
Man 8.klasē uzlika diagnozi - VD un kopš tā laika ir pagājuši 8 gadi un es joprojām lietoju zāles. Un, protams, pavasaris un rudens ir mani sliktie periodi, jo tad viss saasinās. Arī es uztraucos par zālēm, tāpat kā Mincis mamma, jo es esmu diezgan jauna un nevaru iedomāties nevienu dienu bez zālēm. Nesen biju pie neirologa citu iemeslu dēļ, viņa teica, ka zāles šā vai tā būs jāmet nost, ja grib plānot grūtniecību. Es biju par to aizdomājusies, bet domāju, ka ir kaut kaut kādas alternatīvas (mazākas devas vai citas zāles) Pie sava psihoterapeita neesmu bijusi 6 gadus un sapratu, ka februāris būs tas mēnesis, kad man ir jāaiziet pie viņa.
Kad man ir slikti, depresija, lēkme - es vēlos palikt viena. Jau 8 gadus esmu tikusi galā viena, kad man ir ļoti slikti, jo man vienkārši nepatīk, kad cilvēki mani tādu redz. Kā jau teica - VD katram izpaužas citādāk, citiem vajag to atbalstu, mīlestību, rūpes. Man, protams, arī, bet brīžos, kad ir ļoti slikti labprātāk palieku viena un pati tieku ar to galā!

Arî es cīnos ar VD, jau vismaz 5 gadus.. ir diezgan smagi, pirms pāris gadiem es burtiski dzīvoju uz lēkmēm, sàku iet pie psihoterapeita un terapijām un tas palīdzēja aptvert lietas, gan sevi iepazīt labāk. Bet tagad atkal ir sācies tas periods, kad burtiski dzīvoju uz stresu.. un tas nereāli paņem spēkus un laikam smagākais ir tas, ka neviens to nesaprot, ka pat kaut kur vien aizbraukt vai sēdēt vairākas stundas lekcijās prasa daudz, esmu gribējusi domāt par antidepresantiem, bet ģimene kategoriski to aizliedz.. bet ir apnicis dzīvot ar taaadu enerģijas izsīkumu. Es tev iesaku, noteikti, ka uzmundrināt to cilvēku un atgādināt, ka esi ar viņu un atbalstīsi. Tici man, sapratne šajā gadijumā dod ļoti daudz! Jo es piem, tiešām ļoti pārdzîvoju, ja mani nesaprot.. jo tas patiesi ir ļoti smagi. Veiksmi! :)

Leduslauska.. saprotu, par ko tu runā :)
Pati janvārī sāku apmeklēt psihoterapeitu, ar terapiju pagaidām esmu apmierināta. Manā gadījumā izrakstīja arī antidepresantu, ko jau mēnesi muļļāju, nācās nomainīt, jo pirmie nederēja. Es pat pustableti nevaru iedzert, tā arī dalīju pa ceturtdaļām, citādi man rauj nost jumtu! Šodien nonācu pie secinājuma, ka zālēm jāmet miers. Es arī cerēju, ka tas būs kā "atbrīvošana", bet bija dienas, kad jutos tik slikti kā vēl nekad..

Meitenes, varbūt varat ieteikt kādu labu neirologu un psihoterapeitu?:-|

Pastāstiet - kā jūsu vīrieši ar to visu sadzīvo?

leduslauska, kādēļ tev ģimene ir pret antidepresantiem? Kādi ir viņu argumenti?
Cilvēkiem no malas bieži vien ir grūti saprast kā jūtas tie, kas ar to cinās. Tā pat bieži vien viņi neapzinās, ka tā ir reāla slimība, nevis "es vienkārši slikti jūtos". Tas ir tā pat kā ar alerģijām. Citam tās ir smagākas, citam nē. Citiem ir nepieciešamas pretalerģijas zāles. Ja ārsts uzskata, ka vajadzīgi antidepresanti, tad varbūt ir vērts izmēģināt? Varbūt tas nepalīdzēs, varbūt būs blakusefekti, bet ja nu tas palīdz?

JD Rīgā?
Man šobrīd atkal ir paasinājums. Kaut kā jau cīnos. :-) Ja godīgi es vairs nezinu kā ir dzīve bez tās,tāpēc man jau daudz kas liekas,ka ir norma. :-D

llemon Kas tev tie par nikniem antidepresantiem?:-O

Mēnesnīca, vēlams Rīgā, var arī Pļavniekos.

Un gribēju piebilst,ka Minci, Tu esi super meita mammai. Malacīte, ka palīdzi, saproti un atbalsti.

Nosēdēju 5 gadus uz tabletēm, un tad sapratu, ka es vienkārši esmu stulba, ja nevaru pati sev pateikt, ka tas viss ir tikai manā galvā. Tāpat kā smēķētāji atmet smēķēšanu es atmetu stulbas tabletes. Bija grūti, bet, kad sapratu, ka tād nav fiziskas veselības problēmas, un sāku uz tām "
Lēkmēm" skatīties ar citu domāšanu, man tas viss apslāpa un nu jau apmēram 2 gadus man nav bijušas nevienas lēkmes, un ja jūtu, ka esmu uz vārīgas robežas, es sev atgādinu, ka es neesmu tik dumja, lai ar to nevarētu vienkārši sadzīvot un to apstsdināt.
Kad šo stāstu draugiem etc, kam ir VD, visi saka, ka es neko nedaprotu. Nē - lai nu kurš bet es saprotu - agrāk es dzīvojos pa dakteriem, baidījos iet iepirkties, vai iet uz randiņu.
Bet tagad droši vsru apgalvot - tā slimība ir muļķības. Un lai arī cik smagā veidā ts izpaužas, ar to cīnīties var tikai vienā veidā - nedomāt, sadzīvot, izprast un aizmirst. Un tablešu lietošana visu padara tikai sliktāku un sliktu.

Jo vairāk jūs iesiet pie terapeitiem - jo biežāk sev atgādināsoet par šīs "VD" klātesamību. No distonijas nevar nomirt, un kā jau minēju - slimība ir galvā, un domājot par to - tā aktivizējas. Ir jāiziet cauri vienai labai lēkmei liftā, solārijā vai uz paģirām, un jāpasmejas par
To un jāsaprot, ka prātā nesajukāt un nenomirāt, un nākamā reizē šķitīs smieklīgi pie attiecīgās situācijas krist lēkmē, jo zināsiet, ka nekas nenotiks un pēctam tikai būs kauns un besis par iztērēto skaisto dienu histērijā !

Tori, pareizi tu saki, bet ne visiem pietiek drosmes paskatīties savām bailēm acīs un nostāties pret tām, izjust un izprast. Vieglāk ir iedzert tabletīti... Un ne visiem arī nāk tās atklāsmes īstajā brīdī. Viena lieta, kad tu ar prātu itkā visu saproti, bet tomēr tas ir virspusēji; pavisam cita lieta, kad tev iekšā viss saslēdzas un tu saproti lietas, ne tikai ar prātu, bet ar visu savu būtību (kā tavā gadījumā).

Man ir VD 10 gadus. Ieguvu tāpēc, ka pusaudžu vecumā nobraucu no ceļa dzīvē. Ja pusaudžu gadi nebūtu bijuši tik traki, domāju, ka nekas tāds nebūtu noticis. varbūt vienīgā lieta ko nožēloju dzīvē.
Cilvēks, kuram ir VD atšķiras no cilvēka kuram ir VD :D Es nevienu ar to neapgrūtinu un pati tieku galā. Man nav nekādu problēmu just panikas lēkmi un turpināt skatīties kino ar savu mīļoto it kā nekas nebūtu bijis. Jo vīrieši NEMĀK palīdzēt un viņiem NEPIELEC kas ar tevi notiek. Kad es skaidroju tad tāpat nepielec. Pie tam diemžēl, lielākā daļa vīriešu nepanes emocionāli nebaudāmus brīžus. Tās reizes kad esmu atļāvusies sabrukt, jo domāju, ka gan jau mani sapratīs, tad esmu dzirdējusi, ka esmu vāja utt. Tāpēc 90% gadījumu es izvēlos šo informāciju paturēt kā savu privāto. Tā vairāk stāstu vienīgi vecākiem pa reizei.
Es ļoti labi zinu kā tikt galā ar šīm lietām ļoti labā līmenī, bet tāpat gadās arī noripot no kalna lejā. Tas gan vairāk ir brīžos kad nav laika sev! Ja būtu laiks un iespējas ņemties ar sevi vairāk - pēc iepriekšējās pieredzes zinu, ka varu arī uz 3 gadiem iepauzēt panikas lēkmju padarīšanu pavisam, jo es saprotu kā šis mehānisms darbojas/labi pazīstu sevi. Vienīgi jā, tas nav iespējams uz mūžu, tā lieta nav izārstējama, ja reiz smadzenēs ir notikušas šīs izmaiņas, tad visu mūžu būs nosliece uz to. Psihes tendence atkārtot iegūto "pieredzi" gan attiecas arī uz daudzām citām lietām.
Par to, ka zāles jādzer visu mūžu gan es nesaprotu :( Es vienu reizi tikai esmu lietojusi AD un man vienmēr ir xanax, kuram beidzas termiņš ātrāk nekā es viņu patukšoju. Vienkārši šeit atšķiras cilvēku daba - ir cilvēki, kuriem nav bijis terapeits, kurš ir izskaidrojis kādos brīžos bez tā neiztikt un zāļu nelietošana kaitē sev un otro gadījumu - kad zāļu lietošana tomēr kaitīga. Man tas ir bijis, tāpēc nepavelkos uz zālēm tik ļoti. Pie tam ja pats nenomierinās, tad arī zāles palīdz maz. Man reizēm stipra tēja vairāk līdz :D
VD ir pie neirotiskajiem traucējumiem, bet daudzi 'autori' neirotiskos traucējumus liek vienā līmenī ar veselajiem. Es šim viedoklim pievienojos! Neirotiskas iezīmes ir visiem, pie tam esmu redzējusi cilvēkus, kuriem galvā ir nereāla putra un viņiem nav nevienas diagnozes un pat ne VD, bet ar viņiem komunicējot esmu jutusies dziļi veselīgs un harmonisks cilvēks :D
Esmu brīnījusies, bet manā paziņu lokā sievietēm līdz 30 lielākajai daļai ir bijušas panikas lēkmes kā stiprs psihofizioloģisks stāvoklis. Pat tādas, kurām VD it kā nav, bet ir bijušas dažas lēkmes dzīvē.
Jā, bet vīrieši var uzelpot, jo VD nelīp bieži vien pat garīgi nestabiliem vīriešiem, bioloģisku iemeslu dēļ. Vīriešiem parasti ir citi traucējumi raksturīgāki.

Otrs garākais posts cosmo vēsturē :D

Diemžēl neviens no malas palīdzēt nevar jo problēma jau ir konkrētā cilvēka nervu sistēmas darbības traucējumā. Ir gadījumi kad var līdzēt īslaicigs zāļu kurss. Man palīdzēja tikai stresa avota iznīcīnāšana, beidzās arī lēkmes tputputpu.