vai stāstat par problēmām citiem?

Visbiezāk tomēr izstāstu kādam, jo man grūti emocijas noturēt sevī.. Mans uzticības cilvēks ir mans draugs - citreiz arī mamma vai kāda draudzene, bet es galīgi nevaru sūdzēties, pēdējā laikā man tās problēmas uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas. :D Man patīk situāciju risināt uzreiz!

Es nejūtos vāja, kad kādam stāstu par savām bēdām. Bet bezpalīdzīga jūtos, kad kāds stāsta par saviem kreņķiem.
Stāstu parasti tiem, kuri jūtu, ka būs saprotoši. :-)

man liekas vīrieši vīriešiem vieglāk visu pastāsta

Man arī tā liekas! Viens pastāsta, otrs - ok! (nu, varbūt vēl pāris vārdi klāt aiz "ok") Sāk runāt par k ko citu.. Bet sievietēm...pastāsti, un tad sākas gara problēmas iztirzāšana utt. :-D Tāpēc man ne īpaši patīk runāt par problēmām, man it kā vieglāk paliek, ja kādam pastāstu, bet visa tā spriedelēšana par manu problēmu man liekas lieka un nevajadzīga, pat nogurdinoša, beigās sāku domāt - nav jau tik traka tā problēma, vai tiešām man vispār vajadzēja stāstīt utt. Bet, nu, es esmu tāds cilvēks, kas vispār apkārt baigi nebļaustās ne par slikto, ne par labo, man bieži tiek vaicāts "wow, kāpēc Tu neteici, ka blablabla?", uz ko es raustu plecus un saku: "Tu neprasīji!:-D"

Runājo ar vīru un ar draudzenēm - ar vīru man pat labāk patīk runāt, jo viņš vienmēr sniedz praktiskus, racionālus risinājumus pat emocionāli uzlādētām problēmām, nebaidoties objektīvi novērtēt manu rīcību. Draudzenēm ir tendence pastiprināt problēmu emocionālos aspektus un apgalvot, ka es visu vienmēr esmu izdarījusi pareizi un pārējie ir tie sliktie, kas ne vienmēr atbilst patiesībai. Ar draudzenēm bieži runāju tad, kad problēmas risinājums jau ir rokā, bet nepieciešams atslēgties no visas situācijas un vienkārši kārtīgi izsmieties un parunāt par jebko citu. Bet viņas ir informētas par to, kas notiek manā dzīvē - gan pozitīvo, gan negatīvo. Ar vecākiem un ģimeni par tādām lietām nerunāju, parasti izstāstu, kad problēma jau ir atrisināta - pirmkārt, negribu viņus lieki satraukt, otrkārt, zinu, ka no viņiem visticamāk nesaņemšu objektīvu skatījumu.

Gandrīz visu zin vecāki , vīrs visu , bet draudzenes šo to zin arī privātāku . Kā var noslēpt kaut ko , ja cilvēks tev tieši uzdod par to jautājumu . Izvairīgi atbildēt nozīmētu , ka neuzticos vai slēpju , var tikt pārprasts .

Stāstu ļoti maz, jo nav nekādas motivācijas kolēģiem, paziņām vai draugiem stāstīt par savām problēmām vai lielajiem notikumiem. Es nemeloju, bet neviens neuzdod jautājumu: "Kas slikts noticis ar tevi pēdējā laikā?" un būtībā bieži vien ir kā ņammīgajam - "wow, kāpēc Tu neteici, ka blablabla?", uz ko es raustu plecus un saku: "Tu neprasīji!"
.
Draugam stāstu daudz, bet ne tādus sīkumus, it īpaši par darbu. Vairāk, kad viņš man jautā kaut ko. Tētim un mammai stāstu tikai spilgtākās problēmas un arī labos notikumus, jo sazinamies bieži un tad dabiski pārstāstu ikdienu izlaižot sīkās problēmas. Parastās draudzenes zin ļoti daudz virspusēji, bet iekšā neko daudz. Es zinu visu par viņām, bet tās ir viņas, viņām patīk stāstīt. Par attiecībām vispār maz runāju, vairāk sanāk ar vienu cosmo meiču, labāko draudzeni un māsu. Man nepatīk, ka kāds zin, ka esam satrīdējušies un tad ir jautājums: "Oho, jau tik ātri salabāt? Es gan palauztos, jo viņš izdarijā tā un tā, utt." vai arī negribu, lai zin, kurā seksa pozā viņam vai man rodas lielākie prieki. :D
.
Būtībā, man dabiski sanāk pielietot, jo mazāk par tevi zin, jo labāk tev iet variantu.

Esmu vīlusies līdzcilvēkos,tāpēc tagad nevienam neko vairs nestāstu. Ja ir kāds pārdzīvojums,problēma tad izsāpu to sāpi,izķepurojos pati kā nu māku un viss..
Pat nedalos ar to ,kam esmu tikusi pāri.
Taču ļoti labprāt uzklausu,odu padomus. Gribās "ielīst" citu attīecībās un dzīvē,nevis tādēļ,lai varētu ar kādu 3šo personu to apspriest,bet ,lai pati iegūtu kādu info līdzvērtīgām situācijām priekšdienām.

Lai arī ģimene man ir ļoti svarīga, viņiem nav ne jausmas par daudzām manām problēmām. Vīrs ir mana lielākā uzticības persona. Kā arī māsa zina diez gan daudz, bet ne tuvu ne visu.
Arī draugiem nopietnas problēmas nestāstu jau sen. Draugi man daudz un labi, bet lietas, kuras tiešām varu saukt par problēmām, viņiem nestāstu.

Ir problēmas par kurām zin tikai mamma. Draugs arī nezin visu, bet arī nevajag un bieži savas problēmas paturu pie sevis.Par attiecìbu problēmām arī nepatīk runāt ar draudzenēm, kaut kādus sīkumus stāstu. Un darbā labāk vispār neko privātu nestāstu, jo sieviešu kolektīvs un par citām kolēğēm visādas klačas dzirdu..

Ja tā padomāju, tad nekādas baigās problēmas man nav (vismaz manā prātā), līdz ar to neko speciāli nenoklusēju. Nestāstu vienīgi par savām darbībām, ja ir iespēja, ka tas var nelāgi man atspēlēties, piem., nestāstītu kolēgim, ka meklēju jaunu darbu. Varbūt nestāstu par savu dzīvi pa labi, pa kreisi, bet galvenokārt, jo a) nav nekas tāds aizraujošs, kas citam varētu interesēt b) ja uzskatu, ka cilvēks varētu info izmantot łaunprātīgi (piem., pasvešam cilvēkam pastāstīt, ka dodos atvałinājumā un neviens nebūs mājās).

Vairāk nestāstu praktiski nevienam izņemot draugu un mammu. Dzīvoju pēc principa- jo mazāk citi zina par mani, jo labāk. Gadījās reiz, ka cilvēks, kuru uzskatīju par ļoti tuvu draugu, to, ko viņam pastāstīju izmantoja pret mani, lai mani vēl vairāk sāpinātu. Tagad ļoti izvērtēju kam uzticēties un kam ne.

Arī es visvairāk uzticu draugam un mammai. Draudzenēm uzticu salīdzinoši maz, jo nav tik ciešs kontakts. Ir arī viena virtuālā draudzene ar kuru kopumā čatoju jau 6 gadus, bet pa starpām bija retāks kontakts, bet nu jau mēnesi atkal katru dienu sazināmies..viņai sanāk daudz no savas ikdienas uzticēt, bet parasti ar lietām, kas mani tiešām uztrauc nedalos.

Nestāstu. Īsti nav kam. Nepatīk citu reakcija uz savu problēmu. Sākas tincināšana, uzlabojumu gaidīšana, nemitīga uzbāšanās vai ir labāk. Es vispār esmu cilvēks, kuram problēmas kaut kā nerisinās, ir ilgstošas, tāpēc visu laiku nāktos atbildēt, ka nav labāk. Vēl tā padomu došana, pēc tam apvainošanās, ka viņu padomus neņemu galvā.
Man patīk teiciens- nestāstiet nevienam par savām problēmām, 80% tās neinteresē, pārējos- iepriecina. Pilnībā piekrītu.

Es atkal nesaprotu, kas te visām par problēmām!? (t) Pēdējās dienas saprotu, ka viss par ko es iepriekš esmu satraukusies ir pilnīgi dzīves sīkumi.