vai stāstat par problēmām citiem?

Tas ir atkarīgs no tā, kā par problēmām runā ;) Čīkstēšana pamatīgi atšķiras no konkrēta padoma/palīdzības prasīšanas :)

Nē, gandrīz nekad nerunāju par savām problēmām. Varu stāstīt par kaut kādiem sīkumiem, kas nogājis griezi, vai kas besī, piemēram, kad kāds cilvēks nokaitinājis utt, bet par nopietnām problēmām ne ar vienu nerunāju. No malas gan jau izskatās, ka man nav problēmu, un tad nu uztraucos par sīkumiem.
Bet tajā pašā laikā patīk "līst" citu problēmās, būt blakus, uzklausīt, ja varu, tad palīdzēt.
Nezinu kādēļ man tā:D

Man ļoti nepatīk un nedalos ar savām problēmām, kamēr tās nav atrisinātas. Reizēm arī pēc tam nestāstu. Man gan vispār melno strīpu laikos patīk noslēgties, tikt ar sevi un savām sajūtām galā, izstrādāt risinājuma plānu. Tai laikā skaidrot kādam vai atbildēt uz jautājumiem, lai cik tie būtu labu jodomu domāti mani nogurdina.

Dažreiz jā, dažreiz nē. Ir lietas, kuras jūtu, ka nevaru pati atrisināt un apspriežu ar ģimenes locekļiem, kuriem ir lielāka dzīves pieredze, līdz ar to jau konkrētā situācijā konkrēts padoms. Ir gadījies vērsties arī pie cosmo konsīlija. Citreiz jūtu, ka jāburas cauri pašai, tad nu paturu pie sevis. Uzskatu, ka neviena galējība nav pareiza (runāšana par visu, nerunāšana par neko), taču arī pati ne vienmēr jūtos brīvi runāt par lietām, par kurām patiesībā padoms noderētu.

ne, jo mazak citi zin un var pastastit jebkuram citam, jo labak
mana gimene diemzel nav cilveki,kas var kautko paturet noslepuma

Stāstu, bet tikai cilvēkiem kam uzticos, tas ir mans draugs un mīļotais vīrietis un labākā draudzene kurai es uzticos uz visiem 100%:-)

Jā, stāstu visiem. Lai nepadomātu, ka neuzticos.

Par visām manām aktuālajām lietām, notikumiem, arī problēmām parasti zina mans vīrs, divi labākie draugi un mana ģimene-vecāki, brālis, māsa. Cik detalizēti, tas atkarīgs no situācijas. Es ar ģimeni un draugiem esmu ļoti tuva.

Varu apspriest ar vīru vai màsu, pastàstīt mammai. Vairàk neviens par mani neko nezina vairàk kà vajadzètu. Pat labàkà draudzene man stàsta visu, bet es var teikt neko :D bet nu vnk vinja stàsta pàràk daudz un man nav laika par savàm problèmàm runàt :D bet es labàk uzklausu un palīdzu, nekà stàstu, kàpèc man shodien sarkanas un saraudàtas acis :D visu var novelt uz alergiju uz skropstu tushu. Varbūt tas ir ljoti slikti, bet man pàrsvarà ir smaidīga un laimīga maska tieši tad, kad ir vissmagàk. Es pati nesaprotu kà es divas pèdèjàs dienas vispàr izgàju no màjas, bet no malas viss ir ok...

Draugs zina pilnīgi visu :-D lai gan ar vecākiem esmu tuva un ar mammu tiešām varētu runāt par pilnīgi visu, tomēr nestāstu savas problēmas, lai viņi neuztrauktos.
Man arī ir tā ka ja es izkratu sirsniņu, tad tāpēc, lai vieglāk paliktu nevis, lai saņemtu padomu. Parasti gan cilvēki uzreiz nāk ar ieteikumiem, padomiem, komentāriem un taml., bet man tas lielākoties nemaz nav vajadzīgs.. tāpēc daudz ko turu pie sevis (kas nav apgrūtinoši), jo pati visu gribu risināt.

Man nekad nebūs tā, ka kāds cilvēks zinās par mani pilnīgi visu. Arī vīrs nē. Ir lietas, kuras mūžu mūžos paliks tikai pie manis. Par problēmām stāstu tad, ja konkrētais cilvēks var man reāli palīdzēt, nevis tikai uzklausīt.

Jā! Ja mani kas nomāc,manī tas neturās iekšā vispār. Es izstāstu to kā minumums 4 cilvēkiem. Briesmīga īpašība, bet tas mani nospiež un es gribu izrunāties.

Kādreiz savas problēmas uzticēju vairāk cilvēkiem nekā tagad, bet diemžēl esmu vīlusies cilvēkos, tāpēc vienmēr divreiz padomāju par to, ko kuram stāstu. Par attiecību problēmām vispār tālāk nestāstu, ja nu vienīgi kaut ko labākajai draudzenei, bet viņa tagad dzīvo ārzemēs un mūsu sarunas ir retākas, tāpēc zina arī krietni mazāk.
Vienīgais cilvēks, kam uzticu visu ir mans draugs.

Vairs nee jo neviens mana galva ielist nevar, palidzet ari dizi ne. Vienigais ja pavisam smagi paliek ap sirdi, vienkarsi izrunajos ar mammu vai kadu no maasaam.

Mani gan ne maasas, ne mamma nekad netincina, neuzprasas un liek mieru ja es pati sarunas neuzsaku.

dalijos it visa ar mammu , tagad pat isti nezinu, laiks radis , kas bus un ka bus

Jā.
Es mēdzu pieskriet pie "random cilvēkiem" uz ielas un sāku ātri stāstīt par savām problēmām, it īpaši tām vecajām babuļkām. Tad viņas skrien prom un es pakaļ :D
Bet ja nopietni, man liekas vīrieši vīriešiem vieglāk visu pastāsta (labiem bērnības draugiem), un vismaz vīriešiem nav tieksme to vēl kādam atstāstīt.... Man liekas tur mums ir priekšroka. Sievietes pasakot "es nevienam nestāstīšu", automātiski jau zināms, ka kādam pateiks "Tu tikai nevienam nesaki ko es teikšu". :D

SuperMan
Man personigi skiet, ka viriesi nereti klacojas vel vairak ka sievietes.:-)

Beibe.Marta
manā pieredzē diemžēl ir otrādāk :D

Nekad neesmu dzirdējusi vīriešu klačošanos, laikam tiek pietiekami labi slēpts tas no manis :D