Apkopojam dzemdību stāstus...

Raven, Tev jāsāk :D Mans stāsts nav pārāk iedvesmojošs, stresainām grūtniecēm labāk nelasīt :D
Īsumā - Dzemdības ilga 24h (ja nebūtu paņēmusi EA un pati samaksājusi, noteikti būtu vēl vismaz 12 h ja ne vairāk). Sāpes sākas 5dienā 8os vakarā. Tā visu nakti kkā nobumbulēju, kādu stundu pagulēju. 8os no rīta bijām RDzN. Savai vecmātei zvanīju, viņai teica, lai braucam no rīta. Un pēc 12h sāpēm atvērums bija 2cm. Nu tad tusējām pa pirmsdzemdību palātu līdz kādiem plkst. 14:30/15:00, kad pateicu,ka vajag EA, jo biju jau samērā nomocīta. Un pēc visām tām entajām stundām bija tikai 3cm atvērums. Kotrakcijas, ik pa 10 min apmēram. Pēc EA viss sāka strauji vērties vaļā un laikam ap 17:00 bija pilns atvērums. Un tad 2h bija izspiešanas process, kas vienā brīdī iesprūda un nevirzījās uz priekšu. EA jau bija izgājusi, bet kontrakcijas pavājinājās (pēc sajūtām nē, bet aparāts tā rādīja). Bērns bija liels, nevirzījās uz priekšu, pati nevarēju vairs izspiest. Beigās 19:40 bēbuķi izvilka ar vakuumu. Bērnam viss kārtībā, visi laimīgi. Man bija šuves, kas ilgi, ilgi dzija. Rezultātā diemžēl ir arī šādas tādas problēmas, bet nu dzīvot var. Par otro bērnu pat nezinu vai ir ieteicams, bet nu šobrīd toč nav aktuāli. Pieļauju gan, ka otrās dzemdības būtu vieglākas. Ja saņemsimies otrajam un ārsti dos zaļo gaismu, tad šoreiz droši vien gribēšu ūdens dzemdības.
Reizēm dāmas domā no finansiālā viedokļa - vajag vai nevajag EA. Es ietiektu sakrāt un ņemt ja jūt, ka vajag. Kad EA iedarbojās, es biju gatava apraudāties aiz laimes.
No RDzN personāla viedokļa - viss bija ļoti labi. BIja līguma vecmāte, Sofija Raituma. Superīga. Iesaku no sirds. Turklāt ar mani viņa rāva otro sutku pēc kārtas. Visi bērnu dakteri, ginekoloģes, māsiņas bija ļoti jauki, atsaucīgi. Vienīgi man likās idiotiski tā vilkšanās uz plaušu rentgenu to gaisa gabalu no 5.uz 3.stāvu. Jo es reāli 2.dienā pēc dzemdībām nebiju spējīga normāli pavilkties, bet bija jāiet. Un vienīgie sēžamie bija cieti krēsli. Lieki teikt, ka manā situācijā tas bija pilnīgs vāks.

24 h bija no pirmās kontrakcijas līdz bērniņa dzimšanai. Ļoti sāpēja, vēmu daudz. No sākuma biju tādā kā pirmsdzemdību nodaļā, pēc tam pārveda uz citu. Tur prasīju, lai iedot kaut ko pret sāpēm, vīrs arī prasīja kādas 3x, bet tā māsiņa pat neatnāca pie manis un vienkārši pabeidza maiņu un aizgāja (e) Pēc kāda laika teicu, ka man vēders tā kā grūž, bet māsiņa tik saka nē nē, tev tik uz tualeti vajag. Un neskatījās vai ir vai nav. Reizes 3 aizgāju uz tualeti, mēģinot it kā nokārtoties, pēdējā reizē likās, ka tak nu nav kaut kas, un atradu jau bērna galviņu. Aizgāju atpakaļ, apgūlos, teicu, lai sauc māsiņu, viņa atnāk un saka nu nezinu nezinu, es parasti nepārbaudītu, bet nu paskatīšos (tā kā man pakalpojumu izdarītu). Un ko? Tur pat taustīt nevajadzēja, redzēt jau varēja. Tad mērkaķa ātrumā mani uz dzemdību zāli un 20 min bija klāt.
Un ne reizi nedabūju nekādas pretsāpju zāles, bet nu sāpēja traki. Un biju tik nobijusies, nesapratu, kas notiek un visi tik saka nē nē, bet man taču sāp un liekas, ka tūlīt būs, šausmīgi.

Eloisa,uj kur traki.Tev pagadiijaas galiigi neprofesionaalaa maasinja,vai nu arii pavisam vienaldziiga maasinja!
Nu man nogaaja uudenji apmeeram 1:30 naktii,izsaucu aatros,lai gan saapju nekaadu nebija.Uznemshanaa mani gribeeja nolamaat,kapeec uzreiz braucu uz slimniicu ja man nav nekaadu saapju,vareeju tuseet maajaas.Tachu es nelaavu,var teikt pati uzbraucu augumaa maasinjai,lai no saakuma mani apskataas un tas kaut ko saka.Kad paskatiijaas,man jau bija 4 cm atveerums,tachu saapju itin nekaadu.Un maasinja atzina,ka vajadzeja braukt.Mani uzreiz noziimeeja uz dzemdiibu palaatu,tur piesleedza pie toniishiem un teica,kad saap lai saucu personaalu.Taa nu noguleeju liidz 9 riitaa bez jebkaadaam saapeem,process arii negaja uz priekshu.Atnaca aarste un pateica,ka vajag ielaist zaales,kuras paliidzees aatraak saakties procesam.Saaka laist zaales un paraadiijaas cieshamas saapes,bez vienaadiem intervaaliem.Vareeja paiet 10-20 minuutes liidz naakamajaam saapeem.Tad man sagribeejaas uz tualeti,aizgaaju.Atnaacu un atkal sagribeejaas uz tualeti.Biju draudzenes piekodinaata,kad paradas spiedosha sajuuta,it kaa tualeti tad jasauc maasinja.Taa nu pasaucu masinju un vinja apskatoties,pateica-ir jau 10 cm gatavojamies dzemdeet.Lieki teikt,ka biju nobijusies un shoka,ka jau jaasaak spiest.Jo viss gaaja tik strauji uz priekshu.Spiehanas process man aizkaveejaas uz 40 minuuteem,bebis jau bija redzams,bet nenaaca laukaa.Paliidzeeja dakteris uzspiezhot uz vedera un mazaa bija klaat 13:27.Bija paaris shuves.Kopumaa dzemdiibas ilga nepilnas 13h,bija vieglas un bez lielaam saapeem.Saapeeja ljoti tikai izspieshanas briidii.Viirs bija visu laiku klaat.Piemineeshu,ka tas ir mans pirmais beerninjsh.Visu dziivi baidiijos no dzemdiibaam,jo man ir sausmiigi bail no saapeem kaa taadaam.Arii EA biju naudu sakraajusi,bet viss notika aatri un ne tik saapiigi kaa biju iedomaajusies.

Man tāpat kā Annei, stresainām grūtniecēm labāk nelasīt :D
no pirmajām sāpēm līdz piedzimšanai, pagāja 39h.
Pirmās sāpes sākās 17.novembra naktī. Es jau sapriecājos, ka nu tik dzims ātri, un smagi aplauzos :DSlimnīcā biju ap 6 vai 7 no rīta, sāpēt sāpēja, bet ne traki. Bija tikai 2cm. Nobumbulējām visu dienu pa dzemdību palātu, ik pa laikam deva tās tabletes sūkāt, bet nu nekas nemainījās. Sāpēt sāpēja jau vairāk, bet nekas uz priekšu negāja. Es reāli gribēju mājās braukt, bet mani nelaida. Salūtu no slimnīcas loga tikai dzirdēju, redzēt traucēja siena :D Aizgāju gulēt 10 vakarā, pēc 2h nogāja ūdeņi un tad tik sākās. Es aiz sāpēm pa grīdu vārtījos. Nevarēju gultā iekāpt. Tajā brīdī ļoti nopriecājos, ka istabā biju viena. Tagad smieklīgi liekas, bet tai brīdī ar visu lielo vēderu, vienīgā ērtā poza bija kā embrijam uz grīdas. Visu nakti pa grīdu novārtījos, no rīta aizveda uz apskati un tur - 2cm. Tajā brīdī man vienkārši nebija ko teikt.
Visu dienu pa vēnu laida zāles, stimulēja, deva tabletes, no sāpēm es tur vairākas reizes gandrīz atslēdzos. Vīrs saka, ka atslēdzos, bet es to neatceros :D ap kādiem 15, kad nu vispār bez spēka gulēju, daktere pasaka - nūū, ir tikai kādi 6-7cm.Tajā brīdī man smadzenes pamira. Gribējās kliegt un raudāt reizē. Lai gan es jau aiz sāpēm biju tā nobimbājusies, ka visa seja bija sapampusi :D
Ap 17 saradās daudz jo daudz cilvēku, un visi kā viens gāja mani pārbaudīt, līdz kopistiski izlēma par EA. Tā bija laime pilnīga - nekas nesāp, neko nejūtu, un beidzot dabūju nosnausties. Pa vidam vēl deva daudz daudz papīrus, kas man bija jāparaksta. Es rokas knapi varēju pakustināt, kur nu vēl izlasīt, kas tie par papīriem, bet vīram neļāva ne lasīt, ne parakstīt.
Pašās beigās, vecmāte vēl mēģināja izstiept? līdz galam atvērumu, bet tāpat beidzās ar ķeizaru un meita piedzima 19. novembrī, gandrīz pus 8 vakarā ar ķirurga piebildi - ja bērns būtu dzimis, viņš būtu iesprūdis un nomiris, jo man kauls par mazu un bērns par lielu.
Otrais bērns diez vai mums būs. Šaubos, vai es tam spēšu vēl kādreiz sagatavoties.

Es varu iedvesmot, ka viss tik slikti nav:-D
Pirmās dzemdības reāli kādas 3 h bija.
Otrās dzemdībās sajutu sāpītes uzreiz braucām uz dzemdību namu un mazā pēc 20 min piedzima.
Abas reizes slimnīcā ierados jau ar gandrīz pilnu atvērumu, otrajās dzemdībās pati biju pārsteigta, ka var piedzemdēt un pat ne drusciņ nepiekust.
Man viss ļoti ātri un viegli.

Atvainojos manu negatīvismu, bet nu dzemdību stāsti ir kaut kas ļoti jocīgs. Kāpēc ar to dalīties un kuru tas interesē?! Es vispār neieteiktu neviebai topošajai mammai šos stāstus lasīt, bet klausīt dakteri un kā mana teica - mazāk lasi internetā rakstīto. Žēl, ka nepaklausīju :D

besame
Kas tur tāds, es lasīju, un ļoti iedvesmojos no stāstiem, un par tieši vieglām dzemdībām. Tas bija viens no veidiem kā gatavojos dzemdībām.

besame man ļoti interesē un ar lielu prieku lasu šos stāstus. Nekas no tā visa mani nebiedē. Zinu, ka nav viegli, bet piedzīvot to visu vēlos, lai cik tas sāpīgi nebūtu.
Ja tev tas nešķiet pieņemami, tad izej no raksta un nelasi. Tajā pašā laikā citām tas varētu pat ļoti noderēt.

vispār lasot šos stāstus apbrīnoju, cik tomēr sievietes ir spēcīgas :-)
pašai pagaidām tādas pieredzes nav, bet zinu māsas dzemdību stāstu no Anglijas, arī traki gāja, gandrīz 2 diennaktis nomocījās, līdz ārsti saprata, ka tomēr jātaisa ķeizars :-/

Dienu pirms dzemdībām (vīrieša dzimšanas dienā) biju pie gyn uz sonogrāfiju. Daktere saka, ka ūdeņi mazāk esot palikuši, un kā mazais vispār būs liels, vismaz 4.100kg. Tā kā tuvojās noteiktais termiņš un ūdeņi mazinājušies , tiku pierakstīta uz toņiem.
Mājās ejot pirmo reizi sarunājos ar vēderu. :D teicu, lai nemoka mani un sevi un drīz nāk ārā. :D
Tajā vakarā bija mierīga dzd svinēšana ar parastām vakariņām un tv, jo nogurums bija liels. Toties nekādi nevarēju aizmigt, visu laiku bija kaut kāds diskomforts, sāka vilkt vēderu kā pie mr. Ap 2iem jau palika aizdomīgi, bet vēl domāju, ka tikai treniņkontrakcijas. :D 3os lejupielādēju aplikāciju kontrakciju skaitīšanai. :D
Sēdēju uz bumbas, dušā, staigāju apkārt un joprojām nebiju 100% pārliecināta, ka dzemdēju. :D
Ap 7iem no rīta izsaucām taksi, aizbraucām uz DzN ar tekstu : "nuuuuu, eeeem.... Man laikam dzemdības sākušās..." :D
Personāls noteikti nodomāja, ka galīgi kukū, ka nesaprotu pati neko. Ūdeņu noiešanu vispār nemanīju, teicu, ka nav nogājuši.
Apskatās mani un jau 6 cm atvērums. Veda uzreiz uz zāli. Tur diezgan pamocījos, bumba, ūdens nepalīdzēja, vēl pa vidu studente nāca anamnēzi ievākt un spiedienu mērīt.
Vienu brīdi uznāca baigais miegs, jo nebiju gulējusi, tad atkal sāpes līdz nelabumam.
Visā procesā ļoti palīdzēja vīrietis- nenormāli motivēja!!! Arī vecmāte bija super. Pēc nepilnām 12h mazais bija man uz rokām. Tā lūk. :)

Es nokopēšu no grūtnieču beztēmas, jo tur man ir svaigāks ieskats tajā visā, tagad tik detalizēti vairs neatceros, lasīju un brīnījos :D
Mani ierakstīja slimnīcā un sāka stimulēt 21.05 (jo meitiņai bija par maz augļūdeņu un likās, ka viņai nav ko elpot), bet nekas tajā 21. nenotika un tā arī nobumbulējos. Tad 22. jūnijā 9 no rīta pie manis uz slimnīcu ieradās draugs ar brokastīm un dažām mantām, kuras atstāju mājās. Vēlāk aizgāju pie ārsta uz apskati, pa nakti biju atvērusies pa 1,5 cm, kas nozīmēja, ka dzemdēšu tajā dienā un viss notiksies. Ar draugu nolēmām tikmēr aiziet paēst Stradiņu kafejnīcā pirms lielā notikuma, jo jutos ļoti slikti un vilka vēderu. Paēdu un jutu, ka nu ir baigās kontrakcijas, sāp nenormāli, grūti paiet kamēr viņas ir un tāda neērta sajūta, gribējās ielīst vai zemē, nejutos galīgi savā ādā (es slikti izciešu sāpes). Pateicu vecmātei, ka kontrakcijas ir regulāras, ik pēc 5 min un mani aizveda uz apskati. Teica, ka esot 3 cm un mani pārliks uz citu palātu, lai sagaidītu dzemdības. Draugs atnesa mantas un man prasīja vai tagad vēlos epidurālo, tā kā kontrakcijas vēlāk bija ik pēc 2-3 min un es locījos, tad teicu, ka jā. Uztaisīju klizmu un tad sēdēju palātā un raudāju, jo ļoti sāpēja. Likās tajā brīdī, ka nekas šausmīgāks nu nevar būt, draugs masēja muguru, deva dzert ūdeni, mīļoja un turēja kā var un beigās sajutos labi, ka viņš ir man blakus un nedaudz relaksējos un mazāk sāka arī sāpēt. Sagaidīju epidurālo, sāpēja, jo man ir skolioze un mīksts mugurkauls, bija grūtāk tur iedurt, bet beigās viss bija labi un nostrādāja. Tad paliku dīvaina, draugam teicu, ka mīlu viņu un atceros tikai to, ka runājām, cik man ir forši un, ka mana palāta ir dikti smuka Epidurālais man bija ap 19:00, gribēja jau vest dzemdēt, BET visas dzemdību zāles bija aizņemtas un mani uz turieni pārveda tikai desmitos. Vecmāte vēl teica, ka 2 meitenes, kurām bija jābūt pirms manis, nepaspēja un dzemdēja turpat palātās un, ka man paveicies, sagaidīju zāli. Jau ap 21:30 sāka iet nost epidurālais, iedeva man vēl vienu mazu devu, bet dzemdību zālē atkal sāka iet nost. Iedeva man mazītiņu devu, lai es paciestos un tad bija jāsāk spiest. Draugs blakus sēdēja un turēja man rociņu, kad sāku spiest, vecmāte teica, ka redz galviņu mazajai un ar manu roku iedeva man galviņu pataustīt, lai ir stimuls turpināt spiest. Nebija viegli, man jau likās,ka nesanaks izspiest, bet beigās paskatījos uz draugu, saņēmos un mazā ārā bija. Draugs bija nostājies priekšā aiz vecmates un to visu redzēja un beigas arī nabassaiti pārgrieza. Tas man likās tik jauki, kad mazā iznāca, viņš tāā uz viņu skatījās, es apraudājos no laimes un mūs atstāja uz brīdi un abi viņai rociņas visu laiku glaudījām un priecājāmies līdz atnāca mani sašūt. Tiku pie 6 šuvītēm, bet katra šuve ir tā vērta.
Varbūt no malas neizklausās pēc paša labākā dzemdību stāsta, bet man tas liekas kā vislabākais piedzīvojums, kas man dzīvē ir bijis. (l)
Pilnīgi neticās, ka tagad jau viņai ir 7 mēneši! :D

Lasot šos stāstus,
es laikam nomirtu, kad dzemdētu pirmdzimto. Man ir ĻOTI ZEMS sāpju slieksnis.
Es jau raudu pie sagriezta pirkstiņa, kur nu ja man būtu vēl jādzemdē.
Bet bērniņu gribu.Zinu, ka nāksies izturēt.

es izlasīju visus, un paranoid labā pieredze man kā kaķim zem astes! nē un nē, labāk 7 kaķus tomēr:-D:-D

hellish tapec es nelasu :D man jau pietika ar maasas staastu :D

Manai muterei nebija viegli.
Dzemdības tika kaut kā stimulētas un speciāli izsauktas.
Beigās mani ielika inkubatorā.;-)

Mans stāsts nebūs iedvesmojošs, bet padalīšos:
Ar dēlu biju pārstaigājusi noteikto laiku.
Iepriekšējā vakarā iestājos nodaļā, un, 31.marta 8.00 rītā sāka ierosināt dzemdības. Sākumā kaut kādas tabletes, tad pārdūra ūdeņus un tālāk jau ar sistēmām. Ap plkst. 17.00 bija atvērums 9cm. Sāpes tādas, ka šķita, ka nomiršu. Tālāk viss kā miglā un, 23.52 manu puiku izķeizaroja.
Tas nāca kā atpestīšana pēc tā murga. Tā, ka no dabiskiem notikumiem man kā līdz mēnesim :D
Un, meitiņa piedzima ar plānotu ķeizaru. Jāsaka gan, ka sajūta bija daudz nepatīkamāka, kā tad, kad tas viss notika neplānoti un akūti.

buuuuu, es izlasīju pirmos, afigeķ:-D it sevišķi par to, ko kur it kā čurājot bērna galviņu varēja sataustīt:-D:-D

Es arī varu padalīties ar stāstu,kas varbūt liks saprast,ka viss nav tik briesmīgi.
No rīta 8.00man bija jaiet uz stimulēšanu,ārste teica,ka man jau viss pamazām notiek,bet vispār pati neko nejutu.
Tad nu pec kāda laika sāku just vieglas mr sāpes,es tā gaaidiju un pat priecājos,gribēju lai tas viss atrāk paiet.
Bija jau 1,bet tādas nopietnas sāpes nebija,gāju pārbaudīties un izrādās jau 7cm(atceros,ka daktere teica,ka pirmo reizi redz kādu tik smaidīgu ar tik lielu atvērumu ),tad man pārdūra ūdeņus,tad gan man sāka sāpēt,nebija miera nekādā pozā,bet ātri laiks pagāja un 15.00 jau devos uz dzemdību zāli,pusstunda un mazulītis bija manās rokās(l)Redzēt sava vīrieša tā brīža emocijas,bija vnk super(l)
Tā kā 2,5 stundas pamocijos,bet tas nav nekas salīdzinājumā ar citiem.stāstiesm;-)

Savu stāstu iekopēšu no citas diskusijas, tā kā varbūt jau būs lasīts :-) :
..
Biju izfantazējusi, ka manas dzemdības sāksies ar kontrakcijām, kas paliks biežākas un stiprākas, nevis kā filmās - ar augļūdeņu noplūdi.
..
Tātad, mans stāsts (būs diezgan detalizēti.. un gari :-) diemžēl nevaru īsumā pastāstīt par dzemdībām, kas ilgst 32h kopš augļūdeņu noiešanas): 11.11. no rīta pamodos agrāk un nevarēju aizmigt, guļot gultā sajutu tādu kā paukšķi, kam sekoja augļūdeņi. Aizgāju līdz tualetei un atklāju, ka patiešām tie ir augļūdeņi. Nopriecājos, jo domāju, ka jau tajā dienā satikšu savu dēliņu.
Mans prieks samazinājās, kad pēc pāris stundām vēl nejutu pilnīgi neko. Pazvanīju uz slimnīcu, izstāstīju, kas noticis, uz ko man atbildēja, lai gaidu, kad sāksies kontrakcijas, jo pagaidām vēl nav nepieciešams doties uz slimnīcu, kā arī, es jutīšoties labāk esot mājās. Tā arī domāju. Zinu, ka Latvijā mani uzreiz pieņemtu slimnīcā. Norvēģu brošūrās arī bija rakstīts, ka pēc ūdeņu noiešanas jādodas uz slimnīcu, bet praksē notika citādāk.
..
Vakarā sāku just kontrakcijas, bet neregulāras. Pazvanīju uz slimnīcu,man piedāvāja doties, ja uztraucos, bet teica, ka labāk jutīšos esot mājās. Paspēju jau uztaisīt pētījumu internetā, kā stimulēt dzemdības, ja noiet ūdeņi :-) Turpināju kustēties uz bumbas un stimulēt krūšu galus.
..
Vēlāk naktī kontrakcijas bija tik pat neregulāras, bet jau sāpīgākas. Mēģināju, bet nevarēju aizmigt. Vīram teicu, lai izguļas, tāpat nevar palīdzēt un viņam vajadzēs spēku nākamajā dienā, lai man palīdzētu :-)
Pirms pusnakts pazvanīju uz slimnīcu, informēju par kontrakcijām, kas neļauj gulēt, bet tā kā kontrakcijas nebija regulāras, man piedāvāja labāk palikt mājās un no rīta braukt uz slimnīcu. Mēģināju aizmigt un pa miegam vēl reģistrēt kontrakcijas. Tās dažas stundas, ko dabūju pagulēt likās nedaudz sirreālas.
..
Pirms deviņiem bijām slimnīcā. Tur man pārbaudīja tonīšus un kontrakcijas, diemžēl vēl joprojām neregulāras. Tam sekoja atvēruma pārbaude. 2-3 cm un mazā galviņa jau ļoti tuvu, bet vecmātei nepatika manu augļūdeņu krāsa. Viņa devās konsultēties ar ārstu un mums ieteica pastaigāties stundiņu pa slimnīcu. Tā nu mēs devāmies paēst brokastis. Kontrakcijas nāca, bet neregulāri.
..
Kad atgriezos, tiku informēta, ka dēļ augļūdeņiem nāksies stimulēt. Vecmāte uzreiz piedāvāja atsāpinošos līdzekļus - kompreses, smiekl gāzi un epidurālo. Kontrakcijas palika daudz regulārākas, ik pēc 1-2 minūtēm. To laikā vīrs masēja man muguru un es mēģināju ieņemt pozas, kas palīdzētu dēliņam ātrāk virzīties uz leju. Tā kā man nebija ne vemšanas ne caurejas pirms dzemdībām, izlēmu par labu klizmai. Vecmāte teica, ka tā vēl paātrinās dzemdību procesu.
..
Pēc stundas šķita, ka sāpes neizturēšu. Paprasīju smieklu gāzi. Nezinu, kā tā iedarbojas uz citiem, bet es sāpes jutu tik pat intensīvi, vienīgi pēc kontrakcijas bija sajūta, ka esmu absolūti piedzērusies. Vīrs arī pamēģināja gāzi :-D Vecmāte samazināja gāzes koncentrāciju un vairs nebija tik slikti, bet sāpēm, diemžēl tas nepalīdzēja. Sajutos pat nedaudz nelabi no tās.
..
Vēl pēc stundas un vilšanās gāzē, pateicu vecmātei, ka gāze nepalīdz. Man pat nebija jāprasa, viņa devās pēc ārsta ar epidurālo. Tā kā tā nebija pirmā reize kad to saņēmu, informēju ārstu, ka man no tās nekādu blakusparādību nav. Cerēju, ka tagad varēšu pagulēt, bet nekā...
..
Uzreiz pēc epidurālās saņemšanas sāku just neciešamu spiedienu. Vecmāte man ieteica kontrakciju laikā dziļi elpot ar vēderu. Tā arī darīju. Ik pa laikam vēl paņēmu smieklu gāzi, kas pret sāpēm un spiešanu nepalīdzēja, toties novērsa uzmanību, jo koncentrējos uz dziļu gāzes elpošanu, bet starp kontrakcijām varēju atslābināties.
..
Atvērums bija jau 9cm, Nevarēju sagaidīt, kad beidzot man dos zaļo gaismu spiešanai.
Nedaudz vairāk kā stundu pēc tam, kad atvērums jau bija 9 cm, vecmāte teica, ka atvērums ir pilns un kontrakciju laikā varu spiest. Nebiju īpaši pārliecināta, vai spēšu noteikt, kad ir kontrakcijas, bet pēc vecmātes teiktā, spiedu tieši kontrakciju laikā. Izspiešanas process ilga aptuveni 45 minūtes, izmantoju visas jogas elpošanas prakses :-) Vecmāte vēl paslavēja, ka tik labi man padodas.
..
Pirms dzemdību sākšanās vīram vēl teicu, ja nevēlas, lai iziet ārā uz izspiešanas laiku, bet kad tas pienāca, tieši viņš bija tas, kas palīdzēja pieturot man muguru spiežot. Viņasm vēlāk sāpēja roka .. Domāju, ka viņš skatās uz mani, bet mirklī, kad viņš pateica "spied vēl nedaudz", es sapratu, ka mana seja nebija tas, uz ko viņš skatījās.. Manas emocijas tajā mirklī: :-O (t) :'-( (e)(s)|-).. *smieklu gāzes efekts* :-D
..
Vecmāte iedeva pataustīt dēliņa galvu. Un drīz pēc tam jutu, kā tā jau ir daļēji laukā. Vecmāte teica, ka ir svarīgi, ka tagad spiežu tikai kontrakcijas laikā. Palūdzu vīram, lai paseko monitoram un pasaka man, kad sākas kontrakcija, jo dedzinošās sajūtas dēļ neko citu nejutu. Vecmāte visa šī procesa laikā vēl lika siltas kompreses un smērēja eļļu, lai būtu pēc iespējas mazāk plīsumu. Tā rezultātā man bija tikai viens mazs iekšējais plīsums.
..
Uzreiz pēc tam, kā jutu, kā dēliņš ir laukā, visas sāpes pazuda. 3 stundas pēc tam, kad atvērums bija 5cm, es rokās turēju savu dēliņu (l) 52 cm garu un 3,300kg smagu. Man šķita, ka neko skaistāku savā mūžā neesmu redzējusi (l)
..
Salīdzinot savu pieredzi ar Latvijas vecmātēm un vecmātēm Norvēģijā, diemžēl jāsaka, ka Latvijā neko labu nepiedzīvoju :-(
..
Turpinājumā vēl bija diennakts kardioloģijas nodaļā, dēļ sliktām asins analīzēm, ko vecmāte veica dēļ preeklemsijas riska. Viņi uztraucās, ka vaina varētu būt sirdī vai plaušās. Galu galā viss izrādījās kārtībā :-)

No pirmajām sāpēm līdz brīdim, kad dēlu uzlika uz krūtīm, pagāja 23h. Sāpes izjutu iepriekšējā vakara 20, bet tā kā līdz tam arī bija tādas bijušas, necēlu trauksmi, jo kontrakcijas nebija īpaši regulāras. Kad naktī jau sāka palikt regulārākas un sāpīgākas, zvanīju draugam, lai ved mani uz slimnīcu. 7 no rīta iestājos slimnīcā, ap 10 sāka stimulēt, dodot tabletes, bet viss tāpat notika ļoti lēnu. Biju ārprātā nogurusi, jo visa nakts nebija gulēta. Ap 16 bija gandrīz pilns atvērums, bet nevarēju dabūt vienu pusi vaļā, tad nu sāpēs locījos un draugam lūdzu, lai ved mani mājās :D Kontrakcijas bija ļoti spēcīgas, bet ne pietiekami regulāras, ik pa laikam process stājās un sāpes nebija pietiekamā stiprumā. Īsi pirms došanās uz dzemdību zāli, noģību, jo nebija ne spēka, ne jebkādas koncentrēšanās. Ap 19 mani aizveda uz dzemdību zāli, pie izspiešanas gūlās uz vēdera, par ko es joprojām pārdzīvoju, jo man tas likās pilnīgi lieki, bet tajā pagurumā un gandrīz bezfilmā, neko nespēju pateikt... Spiedu, spiedu, bet mazais bija kaut kā iesprūdis, kontrakcijas pēkšņi samazinājās, lika pie sistēmas, bet nu saņemot pēdējos spēkus, dabūjot vajadzīgas sāpes un veicot iegriezumu, 19:35 mans mazais cīnītājs bija ārā :)