Man ir sava versija par to, kāpēc mums šķiet, ka tik daudzi cilvēki mirst. Atcerieties sevi 10 gadu vecumā. Vai jums tā likās, ka apkārt mirst daudz labu cilvēku un notiek traģēdijas? Ar retiem izņēmumiem, pieļauju, ka vairumam tā nelikās. Kāpēc? Nu tāpēc, ka 10 gadu vecumā mums ir ļoti šaurs paziņu loks, un vairums bērnu arī neprot just līdzi; atceros, man klasesbiedrenei tētis nomira 4.klasē, visi jutām līdzi un bija žēl, bet, ko tas PATIEŠĀM nozīmē, es sapratu tikai pieaugušā vecumā. Ar visām sekām, ka ģimenei ir ne tikai emocionāli pārdzīvojumi, bet ka noteikti nācās atteikties arī no noteiktas dzīves kvalitātes. Tad mēs pieaugam, sākam studēt, mums uzrodas jauni draugi un paziņas - kursabiedri, sākam strādāt, mums uzrodas kolēģi, mēs jūtam līdzi kolēģu neveiksmēm, mums uzrodas vīrs/sieva vai draugs/draudzene, pārdzīvojam par viņu radiem, draugiem un kolēģiem: paziņu loks kļūst tik plašs, ka negatīvās informācijas apjoms palielinās uz tā rēķina vien.
__
Ar mana drauga paziņām un kolēģiem notiek kaut kas nenormāls. Ja lasījāt Delfus, vakar no rīta uz Bauskas šosejas avarēja BMW un gāja bojā 2 cilvēki. Mans draugs viņus pazina darba sakarā. Viņam vienam kolēģim nomira mamma, kolēģis pēc pāris mēnešiem saslima ar vēzi. Cits kolēģis pēkšņi saslima ar retu slimību, kuru Latvijā diagnosticē 2-3 cilvēkiem gadā, kamēr gulēja slimnīcā komā, viņam mamma nomira. Murgs kaut kāds.