Izšķīrās tevis dēļ

sharmantaa, nu, tu izklausies, ka esi bijusi ļoti sāpināta tādas situācijas dēļ. Varbūt laiks palaist aizvainojumu?

Pašlaik (un ceru, ka vienmēr) nav par ko būt aizvainojumam, bet runāju par lietām, kas man šķiet amorālas. Tas ir otra cilvēka laiks un dzīve, kurš tiek izmantots tikai tādēļ, ka ir ērti. Tas šķiet lēti.

Mana draudzene sagāja kopā ar savu tagadējo nu jau vīru, kad bija attiecībās ar citu, jo ar to iepriekšējo viņa tiešām nebija laimīga, viņa tāpat taisījās šķirties.
Tāpēc uzskatu, ka ir liela starpība, vai pāris bija laimīgi kopā, tad vīrietis nejauši satika citu un pameta, vai arī pāris jau labu laiku apsvēra šķiršanos, taču vēl vilcinājās ar punkta pielikšanu, bet tad parādījās cita un vīrietis bija motivēts pielikt punktu.

Bet vieglāk nav pamest šo cilvēku pirms esi saticis nākamo?

Nu ne vienmēr ir tik vienkārši pārtraukt attiecības ar cilvēku, ar kuru varbūt jau sen nav, kā vajag, tomēr kaut kāda pieķeršanās, atmiņas tur, jo kaut kad jau arī šis cilvēks ir bijis mīļš, dārgs, mīlēts, bijuši kopīgi plāni, nav vienmēr viegli tā vienkārši aiziet. Un, jā, tad šis cits cilvēks, jaunas attiecības, iemīlēšanās nāk kā vajadzīgais grūdiens, lai izbeigtu pavisam to, kas jau tāpat ir beidzies.
Man arī izklausās, ka kāds reiz Tevi tā ir sāpinājis, tāpēc visos citos, kas arī tā rīkojušies, saskati tikai slikto. Manuprāt, reti cilvēks apzināti vēlas otru sāpināt, vēl jo vairāk to, kurš ir bijis ļoti tuvs, bet nu reizēm tā notiek.

reizēm tā notiek

Šeit gan izklausās, ka baigi bieži tā notiek :-/

Varbūt arī bieži notiek. Es gan tur nekādu traģēdiju nesaskatu. Manuprāt, sliktāk ir tad, ja otrs cilvēks tiek ilgstoši krāpts, tiek melots, veidota dubulta dzīve.
Jā, tas brīdis nav patīkams, bet nu būsim reālas-cik bieži attiecību izbeigšana ir patīkama? Tāda vai cita iemesla dēļ-kādam sāp tik un tā.

Es visticamāk nesāktu attiecības ar tādu vīrieti, kurš gatavs pamest savu sievieti. Un neticētu runām, ka viņiem viss ir slikti un sen jau grib pamest. Nespētu cienīt šādu vīrieti.
Ja pie tam zinātu, ka tā sieviete pārdzīvo un mīl viņu, pat, ja viņš viņu vairs nemīl, es nezinu cik bezsirdīgam jābūt cilvēkam, lai ko tādu nodarītu otram, kaut svešam cilvēkam. Es ticu, ka uz cita nelaimes savu laimi neuzcelsi, tāpēc mana sirdsapziņa neļautu man otram nodarīt kaut ko, ko es negribētu, lai nodara man.

Smaga tēma. Es gan teiktu, ka man kā meitenei - būtu grūti uzticēties tādam čalim, bet gadīties var visādi.
Smagi, jo pašlaik pati mēğinu saglabāt attiecības, domāt kompromisus, lai komfortabli būtu palikt ar esošo puisi. Kāpēc ,,saglabāt,,? Jo man ir ļoti mainīgs raksturs, vienu brīdi es jūtu mīlestību pret viņu, esmu pateicīga, citu - man pieriebies viss, ko viņš dara. Bet es nevaru pamest cilvēku, kurš man sniedz tik milzīgu atbalstu, kuram esmu atdevusi visu sevi un kurš man-visu sevi tik vienkārši. Man ir bail būt vienai. Es zinu kā ir būt nenopietnās attiecībās un tas vairāk gremdē un sāpina beigās, nekā ko dod. Man citreiz liekas - mēs esam tik dažādi, man besī viņa geimošana un mūzika un filmas, kas viņam patīk, bet - es esmu atkarīga no viņa. Kā sākam runāt par opciju - šķirties, man ir asaras acīs un es nevaru! Neviena draudzene, ne mamma, ne vecmāmiņa man nav tik daudz ziedojusies kā viņš, tik labi atbalstījusi vai uzmundrinājusi!

@Lovisa
Varu pievienoties katram vārdam. Uz citu nelaimes, savu laimi neuzcelsi.
Neiet runa par pusaudžu attiecībām, kad vēl jauni, tad jā, "gadās" tā bieži, ka esot attiecībās, atrod citu, bet ja tomēr vairākus gadus kopā ir būts un vēl dzīvots kopā, tad tas tiešām ir pretīgi, ir jāciena otrs cilvēks, ja nav "kazai piena, tad nav". Karma ir diezgan atriebīga.

Ideāli jau ir kā sharmantaa saka, bet dzīvē ne vienmēr tā var. Man, piemēram,vienai esot bija raudāšana 2x nedēļā, šad tad domas par pašnāvību n stuff. To visu noņēma cilvēks, kurš ir blakus. Mums nesaskan bieži, bet es zinu, ka kamēr viņš ir ar mani, tikmēr es točna nepārgriezīšu vēnas, neieslīgšu tādā depresijā, ka nekomunicēšu ar cilvēkiem utt., bet vienai esot ir grūti to nedarīt un nekļūt depresīvai. Patiesi draugi nemētājas riņķī, visiem nav ar ko izrunāties, kāds, kas tiešām uzklausītu un saprastu blakus vienmēr! Un tad ir vēl lielāka bedre, jo nav neviena, kas no bedres izvilktu!

Ta biezi ari sakas jaunas attiecibas. Vismaz cik manits. Tikai ne visi ir godigi, dala vel laiku pateste, ir jauna love ta verta vai nav. Tada dzive diemzel

Dzīvē gadās visādi, nav viss tikai melns un balts.
Kategoriski viedokļi šajā jautājumā parasti ir tiem,kuri paši ar to nav ikdienā saskārušies. Turklāt mēs labi zinām,cik viegli ir savu statusu noslēpt,tāpēc arī nemaz nav 100% zināms,ka kādai no jums tā jau nav gadījies. :-)

Šodien tieši dzirdēju kā pa tēmu – Jūs jaunas kurpes tak neejat pirkt basām kājām? :-D

undersun, :-D:-D:-D

Jā, manis dēļ izšķīrās. Tās attiecības bija ļoti ļoti neveselīgas un tas (šķiršanās) būtu noticis ar mani vai bez manis, taču es, iespējams, biju katalizators. Tā kā dzīvot kopā sākām nākamajā dienā uzreiz pēc pirmā randiņa, neviens tur krāpts netika, vienkārši aizgāja un viss.

Ak jā, un šādā situācijā es jūtos daudz drošāk. Es justos nedroši tad, ja man pievērstu uzmanību vīrietis, kurš, piemēram, 5 gadus ir bijis brīvs, jo ir ļoti aizdomīgi, ka foršs cilvēks, kuram viss savās vietās, tik ilgi ir bijis brīvs.

Es domātu, ka ja reiz izšķīrās, tad viņu attiecības tāpat turējās uz puņķiem un es biju tikai galējais iemesls. Ja viņi viens otru būtu mīlējuši, tad es tur neko nebūtu varējusi iesākt.

Dzīvē visādi gadās. Ne vienmēr kopā ir cilvēki, kuriem vajadzētu būt kopā un ne jau visi ir kopā ar savu ''īsto un vienīgo''. Ja nu gadās satikt lielo mīlu, kad esi aizņemts? Ja cilvēks ir godīgs pret sevi un citiem, attiecības izbeidz bez krāpšanas - neredzu problēmu. Gājējs tāpat aizies, īstais - paliks.

Es to varētu pieņemt ar nosacījumu, ka man ar to vīrieti nav bijusi intīma tuvība, kamēr viņš ir attiecībās ar otru. Ja viņš manī iemīlētos, tad sagaidītu, ka izšķiras no draudzenes un tikai tad veidotu ar viņu kaut ko tuvāk. Es saprotu, ka attiecības var neizdoties un tikt pārtrautktas, bet es nekad, NEKAD nekādos apstākļos neattaisnotu krāpšanu.
Ja vīrietis gulētu ar mani, esot citās attiecībās, tad izšķirtos, lai būtu kopā ar mani - nedomāju, ka spētu piekrist tādām attiecībām, jo zinātu, ka vīrietis ir krāpis sievieti un man tas nav pieņemami.

Nāk prātā teiciens - ja līdz galam patiktu pirmā, tad nekad neiepatiktos otrā.

Man ir sanācis būt tai laimīgajai, ko čalis pamet dēļ citas. Vai, cik patīkami :D Manā gadījumā tas gan notika ļoti cūciski utt, tāpēc es noteikti raustītos kko uzsākt ar kādu, kas ir jau attiecībās.
Bet vispār, ja iepriekšējās attiecībās kāds nav laimīgs, tad vispirms būtu normāli izbeigt vecās, un tikai tad sākt jaunās, lai nav kkāda dubulta dzīve, uz kuru es neparakstītos.