Daenerys1, es stipri šaubos, ka tas, kas ir manai mammai, ir uzmanības deficīts. Es viņai neesmu vienīgais bērns, mēs esam trīs, turklāt mana māsa un brālis dzīvo tuvumā un viņi bieži tiekas, viņai ir darbs, aktīva sociālā dzīve, draudzenes un mans tētis, viņš viņu lutina, aptekalē, principā uz rokām nēsā, bet viņai ir arī laikam nepārvarama vēlme visus mācīt, bakstīt, izteikties. Dažreiz ir forši, varam izsmieties, parunāties, cilvēkos viņa vispār ir jaukākais, interesantākais, asprātīgākais cilvēks. Un tad ir šis viss-baksta, māca, kritizē, izved no pacietības un reāli bojā noskaņojumu. Un tad, ja uz viņu reāli sadusmojos, tad, lai vai kas būtu pateikts, kā viss izvērsies, tad beigās es būšu tā, kurai ir švaki nervi un kas visu uztver saasināti. Vienmēr, bez izņēmumiem. A kā man nebūs švaki nervi, ja viņa mani ir audzinājusi? :-D