Skatoties uz šo tēmu izskatās, ka no praktiskā skatpunkta vislielākā problēma bija mednieces nespēja apsvērt citu cilvēku reakciju uz savu medījuma publicēšanu. Loģiski, ka vidējam cilvēkam redzot nošautu dzīvnieku māti, lūsi - dzīvnieka tipu, kas tieši neasociējas ar bīstamību, izsauks empātiskas izjūtas, jo īpaši ja netiek saskatīta neizbēgama nepieciešamība veikt šādu darbību. Privātums šeit būtu prātīgākā doma neskatoties uz to cik attaisnojošu iemeslu tam varētu būt.
Niks1, kaut gan no vienas puses izklausās pēc totāla apoloģētisma, neredzu iemeslu kritizēt medību praktiskos aspektus, populācijas kontrole un konkrēto sugu ietekmes mazināšana uz faunu ir nepieciešamība. Bet šis aspekts racionālā cilvēkā nekādā veidā sašutumu neizraisīs. Drīzāk tiek aprunāta tēmas puse, kurā neskatoties uz iespējamiem pozitīvajiem medniecības aspektiem, tie var būt virspusēji iegansti, kur primārā motivācija ir nevis maksimālā rūpība pret faunas labklājību, bet gan savu personīgo alku un adrenalīna trūkuma apmierināšana, kurā tiek iesaistīta dzīvās būtnes nomedīšanas ar iepriekšēju nodomu. Te savukārt rodas jautājums par izvēles brīvību ētiskā kontekstā. Jebkurā gadījumā cilvēka labklājība pārtrumpos dzīvnieka, bet vai tas joprojām var tikt absolūti pieņemts ja parādās brīvi pieejamas alternatīvas vajadzību un vēlmju apmierināšanai ja tas izraisa sāpes vai ciešanas arī zemākas kognīcijas būtnei?
Uzskatu, ka ir krietni lielākas problēmas, kaut vai pārapdzīvotība vai , pa tēmu, globālā lopkopības un gaļas industrija, kas veic masveida dzīvnieku slaktiņu katru dienu, patērējot vairāk resursus per capita nekā tīra lauksaimniecība. Pats ēdu gaļu, bet atzīstu, ka nav laika vai spējas apkarot slinkumu un kontrolēt impulsus, lai uzsāktu vegānisku uzturu. Var tikai gaidīt, kad būs komerciāli pieejama laboratorijās kulturēta gaļa, un pēc pāris gadsimtiem civilizācija varēs atskatīties uz šo kā uz sava veida nepieciešamu barbarismu.