Trichotillomania jebšu es neapzināti pati plēšu savus matus.

es pat nezinu kurā pusē nostāties... vieni saka ej pie ārsta un meklē iemeslu šai kaitei un ārstē to, otri saka, ka vajag meditēt un ar tiem štruntiem nodarboties... diez kur tas suns aprakts, medicīnā un tās panākumos vai šamanismā. 8-)

Pie psihiatra ir javersas sizofrenijas gadijuma.

Kāpēc cilvēkiem joprojām ir saglabājies tik stulbs stereotips? (t) Psihiatrs ir parasts ārsts, gluži tāpat kā kardiologs, neirologs un proktologs. Atšķirība ir tikai organisma sastāvdaļā, ko šie ārsti ārstē. Un autores gadījumā pavisam noteikti problēma ir psihē un nervos (jā, starpcitu, arī pie neirologa vajadzētu aizstaigāt ar šo problēmu).
-----------
Likās, ka sabiedrība ir jau tikusi pāri pagājušā gadsimta uzskatam, ka pie psihiatra jādodas tikai tiem, kuri skraida apkārt ar cirvi, laikam tomēr nē.

Bonecutie - Zinu, ka tema nav smiekliga, bet es saku pa visu ofisu smieties par to cirvi... :-D

es plēšu, graužu lūpas. esmu pārliecināta, ka tas ir no stresa un bērnības, jo plēšu, kopš sevi atceros. un arī vienīgais, kā to nedarīt, ir lietot lūpukrāsas. jo tad negribas ķēpāt muti un smērēt pirkstus, kā arī ēst to produktu..
man nav arī tik traki, lai meklētu palīdzību vai uztrauktos par to (man ir komfortabli ar šo savu paradumu), taču atstāju komentāru, ka neesi vienīgā ar neapzinātu pāri darīšanu sev.
vēlēšu izturību un pacietību cīnīties līdz galam!

Atceros, ka bērnībā, stundās, kad bija garlaicīgi, meklēju raupjākos matus un rāvu ārā, taču par laimi, nav salabājies šis ieradums.

Vai esi mēģinājusi nedarīt neko? T.i. - samierināties ar to kā ko pavisam normālu?Iespējams, jo vairāk uzmanību tam pievērs, jo biežāk atceries par to. Izklausās līdzīgi matu virpinātājām, kas nekontrolē ko dara. Draudzene šādi atradinājās no nagu graužšanas, kaut gan arī bija izmēģinājusi daudz ko. Tiklīdz beidza sev par to pārmest, pazuda arī stress un graužšana.

Tu matus plēs pa visu galvu vai kāda konkrētā apvidū?
Man divās vietās galvai ir stipri nervu punkti. Kuros bērnības gados rāvu ārā matus. Mamma lika slimnīcā, ārsti tik smējās un rakstīja ārā. Ar gadiem raušana ir pārgājusi konstantā kasīšanā. Trakākās vieta ir tieši priekšpusē. Ir periodi, kad visi mati ir ar sakasīto ādu, ir arī brūces. Tēvam tas pats.
Neko darīt. Kontrolēt to nespēju. Draugs kādreiz pa rokām sita, kad pamanīja. Bet tāpat kā Tev - attopos tikai tad, kad par vēlu.
Sadzīvoju. Pērku šampūnus, kas nomierina galvas ādu un nezinu, kaut kā vairs nedomāju par to.

Es arī sliecos par tam, ka nevajag darīt neko. Pieņemt to kā ir. Sen skatījos youtube par meiteni, kura stāsta kā sadzīvo ar šo slīmibu. Šķiet, ka tas bija veids kā viņa sāka normālu dzīvi - samierinājās un pārstāja domāt par to. Baudi dzīvi :)

Ko lai saka.. Ja tas šķiet pašsaprotami sev, to ir grūti apturēt. Es sev laiku pa laikam rauju ārā skropstas, bet man itkā ir loģisks izskaidrojums - jo garākās atspiežas pret brillēm vai arī bieži iekrīt acīs, tāpēc izrauju jau laicīgi. Es saprotu, ka tas ir uz nerviem, kā saka, bet grūti apstāties, jo es domāju, ka tas ir normāli.

Paldies meitenes par viedokļiem un ieteikumiem.
Es ticu mūsdienu medicīnai un zinu ka ir brīnišķigi ārsti un medikamenti , bet psihiatri mani sūta pie psihologa , jo nekādu citu anomāliju manā uzvedībā nav , tagadējā daktere domā ka mani kautkas bērnībā ir ļoti traumējis un tad tādā veidā es ar to cenšoties tikt galā
, tagad man ir izrakstiti divu veidu antidepresanti. Septiņus gadus lietoju Prozac bet tagad to nomainīja uz diviem citiem , un psihologa konsultacijas.
Ir dienas kad viss ir labi , pilnīgi nekādu problēmu esmu smaidīga aktīva , dzīvespriecīga un tad kaukas notiek un es jau attopos ar izplēstu pleķ iun tad sākas sevis žēlošana un dusmas un nomāktība. Tagad arī visus svētkus sēdēšu iekšā, jo man atkal ir izplēsti mati a ar tādu pliku pauri man sabiedrībā rādities negribas.
Manas "mīļākas'' vietas ir aiz ausīm -sevišķi labās un galvas vidus. Reizēm uzkrītu ari savām skropstām , bet uz mani strāda tas ka to tik tiešām nevar noslēpt un viss atkal pāriet uz matiem.

Man ir šī pati problēma - jau vismaz 10 gadus.
Pamatā raustu matus stresa brīžos - piemēram, darbā - lielāks stress - vairāk izrautu matu.
Sākumā meklēju rupjākos un ar tādu negludu struktūru - tā kā čirkainos. Tagad stiprāk raustu mazas šķipsniņas, liela daļa paliek pirkstos. Papildus man mati paši krīt ārā un jaunie matiņi ir tievi, vārgi. Nezinu, kā cīnīties ar to, man ir dažas vietas, kur mati ir ļoti plāni. No tumšiem matiem pārgāju uz gaišiem, mati izskatās vairāk un nespīd galvas āda tik traki caur matiem. Tiko izmazgāti un pareizi saķemmēti mati izskatās normāli, bet otrajā dienā jau ir pieplakuši.
:-(
Cik atceros sevi, esmu vienmēr sevi plūkājusi - bērnībā grauzu ienadžus, tad spaidīju pumpiņas uz rokām. Kopš agriem pusaudžu gadiem plēšu matus, dažreiz pārbraucu ar pirkstiem un uzacīm. Matiņi nāk ārā viegli, bet, gan jau tie augtu stiprāki, ja es nopietni samazinātu stresu savā dzīvē, vairāk gulētu un ēstu veselīgāk. Pie ārsta neesmu gājusi, bet esmu vairākas reizes nopietni apņēmusies kontrolēt sevi un pārtraukt tā darīt. Pagaidām, bez rezultātiem.

lionela : Oi kā es saprotu abus savus izlaidumus gaju ar piesprādzētiem matiem , jo pirms eksāmenu stress darija savu , man ari citreiz pats no sevis skatos filmu viens mirklis un jau pilns ar izraustitiem matiem. Kā man ir apnikusi tā slēpšana un matu pārķemēšana ja vēl vējš uzpūš .. padara uzturēšanos sabiedrībā mokošu. Mani nomāc fakts Tu 10 gadus bez ārsta , es 10 ar visiem antidepresantiem un dakteriem un rezultāts ļoti līdzīgs.
Es jau varētu sadzivot , ja man nebūtu jāklausas viss tas - kāpec Tev ir tādi mati , kas noticis ar Tevi , Tev ir vēzis , Vai tas kas tev ir ir lipīgs , kā Tu to sev vari nodarīt , Tu esi sevi spogulī redzējusi , kurš vīrietis grib lisu draudzeni blakus , beidz meklēt uzmanību ... tas man besī vairāk nekā pati mana problēma .

Es tādiem aizrādījumiem nepievēršu uzmanību - mani mati, mana dzīve. Parasti komentētajiem kaut ko nejauku pasaku pretī, jo tādi aizrādījumi man galīgi nepalīdz. Esmu novērojusi, ka jo gludāki mati, jo mazāk plēšu - piemēram, pēc sausā šampūna vai matu lakas lietošanas uz tausti visi liekas negludi, tāpēc "čirkaini" un izraujami. Kā to apturēt pavisam - nezinu, gan jau jālikvidē visi lielie stresa avoti dzīvē un vairāk laika jāvelta atpūtai un lietām, kas patīk. Es apsveru domu pievērsties galvas ādas masāžām, zivju eļļas dzeršanai un dažādiem uztura bagātinātājiem- varbūt būs žēl plēst matus, ja to kopšanā katru mēnesi ieguldīšu padaudz naudas. No otras puses - iespējams, ka plēst matus ir veselīgāk kā smēķēt stresainos apstākļos - galu galā, tas ir tikai dekoratīvs apmatojums. Neviens no matu trūkuma uz galvas vēl nav nomiris - beidzot plūkāt, tie, visticamāk, ataugs. :-D

Rudbekija - nu jāsaka, ka iespējams, arī terapiju neizmanto līdz galam. Tev terapeitam arī jāsaka, ka viņš nepalīdz tiešā tekstā un arī tas ir jāizrunā. Es 7 gadus gāju pie vienas, ar pārtraukumu pa vidu. Pamēģināju citu - pusgadu aizgāju un kad viņa man pie stipras panikas lēkmes piešuva diagnozi, es sapratu, ka sviests ir, jāatgriežas pie iepriekšējās. Lieki piebilst, ka palīdzēja. Man vienkārši paveicās atrast īsto. Ļoti palīdzēja. Nezinu kā bez viņas iztiktu smagākos periodos.

Joga lai palīdzētu vajadzīga vismaz 3 reizes nedēļā. Pēc pieredzes. Naudas ekonomijas ziņā nezinu ko ieteikt. Nopietni nodarboties ar sportu kas neko nemaksā. Bet pa lielam jāmaina kaut kas sevī un dzīvē. Kā ar attiecībām tev veicas?

Man ir līdzīga problēma, es plēšu tos matus, kuri nav taisni (man ir taisni mati un rauju ārā to kuram struktūra ir riktīgi čirkaina), citreiz stundu no vietas varu sēdēt un staipīt matus, līdz atrodu kādu kurš man nepatīk.
Vispār izklausās diezgan briesmīgi. Bieži pieķeru sevi pie domas, ka jau par traku un tad es beidzu viņus vispār aiztikt.
Šobrīd nav tā ka man uz galvas būtu kāds pliks pleķis,ceru ka tā arī nebūs, cenšos no tā atradināties. Kā reiz no šodienas apsolījos tā vairs nedarīt.

vajag terapeitu kas specializējas obsesīvi kompulsīvo traucējumu ārstēšanā. tas taču liekas, ka pieder pie tā.

Man šo visu lasot atkal gribās ķerties klāt revīzijai uz galvas! Man tas pats ar tiem čirkainajiem, grubuļainajiem, biezākiem. Man viņi ir trausli, varu neizplēst pilnīgi ārā, bet atrast vājo punktu un nolauzt.
Man mīļākā vieta ir galvas vidus, tur labākie. :D
Citreiz aizdomājos, ka varbūt tur jau plika galva spīd, bet it kā neviens neko nav teicis. Nevaru to pārtraukt, stress dara savu. Draugs pat ir jautājis ko es savus matus varu plucināt. Tad viņa klātbūtnē turos.
Nemaz nezināju, ka tā ir slimība, vnk domāju, ka es viena tāda dīvaina. :-/

Bet es to nedaru katru dienu un, kad daru, tad ne visai ilgi. Cenšos ātri pārtraukt.

Ir arī tādas saslimšanas, kuru rezultātā pacients sev nodara pamatīgu kaitējumu, sāpes (piemēram, "putni galvā" liek uzskatīt, ka viņam zem ādas ir parazīti, kā rezultātā tiek kasīts līdz asinīm, veidojas rētas, utt..), tas pats arī ar šiem matiem - ne jau sašķeltos galus plēš nost, bet reāli ar visām saknēm, cauri visām sāpēm. Trakums! Tur ir problēma "galvā".
Latvijā ir dikti švaki ar tādiem speciālistiem, kas specializējas šajā lietā. :/