Sveikas! Nāku lūgt palīdzību, padomus, varbūt kādai arī ir pieredze..
Tātad. Sākšu no sākuma. Draugs. Iepazināmies caur simpātiju izrādīšanas no viņa puses, taču ātri viņš saprata, ka es saprotu, kādas spēlītes spēlē un ar mani tā nevarēs. Biju jau paspējusi pieķerties tāpat, jā, arī iemīlēties. Viņš kļuva svarīgs man, lai arī kā tur nebūtu bijis, par spīti visam. Kontaktu pārtraucām, ja neskaita šad tad kādu - kā tev iet? no viņa puses un nejaušu saskriešanos. Pārdzīvoju. Ļoti. Ar laiku likās, ka varbūt paliek vieglāk, varbūt pat iepaticies kāds cits..Pēc kāda laika, kad dzīvē viņam bija līdz šim smagākais posms, padeva ziņu, saskrējāmies, runājāmies un sapratu - nē, nekas nav pārgājis. Ir vēl trakāk. Tikai viena būtiska atšķirība - ja toreiz izturējās tā nekā, es arī kā tāda maza meitene izdarīju visu pretēji tam kā gribējās, tizlojos un mulsu, tad tagad - sapratāmies no pusvārda. Un attieksme no viņa puses - citāda. Kā pret cilvēku, ko ciena, nevis mazu meiteni.Pēc tam rakstīja - kur tu pazudusi? Un sākām kontaktēties, jau pusgadu - dienu no dienas sarakstamies, kā viņš atrodas Latvijā - arī tiekamies, pats meklē iespēju to darīt. Tad nu problēma ir tur, ka saprotu, ka nespēju ar viņu tikai draudzēties, jūtas ir joprojām un vēl spēcīgākas, bet, tā kā viņš ir ne tikai simpātija, bet arī svarīgs cilvēks, viens no svarīgākajiem, pazaudēt nevēlos, īpaši atceroties kā bija toreiz, kad kontakts jau bija pārtrūcis.. Tad nu? Runāt? Vai klusēt cerībā, ka jūtas pazudīs? Jo tagad sanāk, ka ir sāpīgi gan kontaktēties gan sāpīgi būs nekontaktēties. Laikam nekad dzīvē nav bijis tik grūti izvēlēties. Un, ja vēl es saprastu viņu.. Laikam jau esmu tikai draugs. Bet kaut kāda cerība manī dzīvo. Heeelp..
108
