Neiedotu

Es jau sen esmu piekritusi būt orgānu donors pēc nāves, bet dzīvai esot neesmu par to tik droša. Tam būtu jābūt kādam ļoti, ļoti, ļoti tuvam cilvēkam, ne tikai radniecības ziņā, bet arī emocionāli. Ja tas būtu kāds ar ko radniecīgi esmu saistīta, bet reāli mums ir briesmīgas attiecības, nekādu orgānu šis cilvēks no manis nedabūtu.

man vinas bija zel, bet es neziedoju. Lielakais ko ziedotu ir asinis, bet pat taas iisti negribigi

Nee. Sapes mani nebiedeee, esmu diezgan izturiga taadaa zinjaa.
Kaulu smadzenes es nekad neesmu nodevusi, bet, kad nodotu asinis man vienmer loti slikti paliek, nu taa, ka loti, lotislikti. Es vnk nezinu kaa es pati jutishos, tapec negribu riskeet

A k m a n s D i e v s ! Kāā tā var pateikt?
Ak, nabadziņš, ja būtu jāglābj tuvinieka dzīvība, redz, no savām asinīm šķirtos ar lielām grūtībām, jo redziet, ļoti slikti jūties pēc tam. Ieēdīsi pīrādziņu, izdzers litru ūdens un staigā vesela!
Piedod par jautājumu, bet vai tā radiniece pēc tā notikuma izdzīvoja?? :'-(

Nevaru iedomāties, ka atteiktu vīram, māsai, vecākiem. Justos atbildīga par viņu veselības stāvokli, ja atteiktu.

Asins nodošana patiesībā ir veselīga pašam donoram. Kaula smadzeņu donēšana ir sāpīga, bet risku tur ir maz un kaulu smadzenes ātri vien atjaunojas (šo es pirms pāris gadiem izpētiju, kad mana mamma nodeva analīzes, kas diagnosticē leikēmiju). Savukārt akna ir vienīgais orgāns, kurš pats sevi atjauno. Aknu transplanta gadījumā ņem daļu aknas un pārstāda, bet akna, gan donora, gan saņēmēja ķermenī, pāris mēnešu laikā iegūst vajadzīgo izmēru. Nieres ir pāru orgāns un veselīgam cilvēkam īsti nav problēmu dzīvot tikai ar 1. Ir dzirdēti piemēri, kur cilvēks ir nodzīvojis visu mūžu, pirms atklājas, ka viņam ir bijusi tikai 1 niere, bet to neviens nav pamanījis. Latvijā gan transplantācijas ķirurģija lielajiem orgāniem ir bērna autiņos un neesmu dzirdējusi par gadījumiem, kad pārstādītu daļu plaušas, žulstpūšļa vai zarnu no dzīva donora.
Nākotnes aktuālākā tendence medicīnā būs baktēriju transplanti - t.i. zarnu baktēriju. Nez cik no dāmām būs pret dalīties ar materiālu tam (es šeit runāju par kakām, ja tas no konteksta nebija īsti saprotams)? :-D

Nezinu, vai es kādam dotu kādu savu orgānu, mīļotajam vīrietim un tuvākajiem ģimenes locekļiem droši vien jā, bet es nekad nevienam neprasītu, lai man kāds ziedo kādu orgānu. Kur nu vēl tuvākajiem cilvēkiem. Tas jau būtu ļoti egoistiski. Pat ja kāds pats labprātīgi piedāvātu, es atteiktos.

:D

atkal sākas ķidāšana. Loģiski,ka cilvēkiem ir bail no tādām procedūrām.

já, visas tagad, protams, teiks, ka ziedotu pat nedomájot, kaulu smadzenes, nieri, pusi aknas, gabalu plaushu. kápéc? jo, logiski 99,999 % no jums nekad nenonáks situácijá, kad ljoti tuvam cilvékam ir vajadzígs júsu orgáns un ir ljoti viegli teorétiski spriedelét un nosodít kádu, kas atsakás ziedot. bet spriest jús varésiet tikai tad, kad jums káds paprasís júsu nieri. un kad paprasís nevis tá ká autore - kábútu ja bútu.... bet nopietni un pa ístam. domáju, atteiksies ljoti daudzas no tám, kas tagad te saka, ka ziedotu kaut nieri...
es, nezinu, vai varétu atdot kádam savu nieri, jo arí narkoze un operácija nieres iznjemshanai ir risks.... já, lai glábtu savu bérnu droshi vien to darítu, bet lai glábtu kádu pazinju? domáju, né.
protams ziedot asinis, plazmu varu arí nepazístamam cilvékam

Nākotnes aktuālākā tendence medicīnā būs baktēriju transplanti - t.i. zarnu baktēriju. Nez cik no dāmām būs pret dalīties ar materiālu tam (es šeit runāju par kakām, ja tas no konteksta nebija īsti saprotams)?

Atgādināji nesen lasītu pētījumu par korelāciju stap aptaukojušos donoru un liekā svara attīstību pēc šāda transplanta saņemšanas. :-D
Asinis un kaulu smadzenes nodotu noteikti nešauboties. Asinis jau tāpat regulāri nododu, jo asinsgrupa ir reta un vajadzīga. Nieres, aknas tuvai ģimenei arī nodotu. Bet tādus jautājumus gan neesmu uzdevusi nevienam cilvēkam. :-D

Kāda jēga no šādiem jautājumiem? Kamēr nenonāktu tādā situācijā, tāpat nezini, vai rīkotos tā, kā šobrīd domā/saki. Vārdi ir tikai vārdi, darbi-kas cits.

Orgānu ziedošana vispār ir ļoti aktuāla tēma. Un mani vienmēr skumdina tie egoistiskie (jā,tieši to es domāju) teksti par to,ka savus orgānus nevienam nedotu. Dievs dod jums nekad nestāvēt rindā uz donoriem.
Pēc operācijas sekas(ja tādas vispār ir) ir sīkums salīdzinājumā ar to,kam iziet cauri cilvēks,kuram tiek pārstādīts orgāns.

Ménesnīca, kápéc tev véljoprojám ir 2 nieres? Kádam noteikti noderès tava otrà niere! Nopietni! Rinda ir gara, arī aknas daudziem vajadzīgas. Ja sirds nav zhél arī vari atdot

Svešiem cilvēkiem neziedotu. Arī asinis neziedoju - vienreiz pamēgināju, nepatika, vairs nedaru.
Bet prasīt šādus jautājumus otrajai pusei ir slimi (t) tāds "kā būtu, ja būtu", bet nekad nevar zināt, kā būs, kamēr pats nenonāksi tajā situācijā.

Kamēr nenonāktu tādā situācijā, tāpat nezini, vai rīkotos tā, kā šobrīd domā/saki.

Tur jau tā lieta. Tajā brīdī, kad tu skaties, kā mēnešiem lēnām mirst tev tuvs un mīļš cilvēks, tad arī uz to risku, kas nāk ar jebkuru operāciju, tu sāc skatīties savādāk. Un arī nieres paliek mazāk žēl.

Piekrītu, ka nonākot attiecīgā situācijā domas var mainīties.
Bet, nē, savus orgānus neziedotu. Asinis gan. Kā arī pati nespētu pieņemt, ka kāds upurējas manā labā ko ziedojot.
Iespējams, ka aiziešu uz PMLP iesniegt iesniegumu par orgānu izmantošanas aizliegumu.

Es tieši arī domāju uzrakstīt to iesniegumu. Bet, man bija operācija un pirms tās man deva kaut kādu lapu, kur bija jautāt vai drīkstēs izmantot orgānus, ja kaut kas noies greizi. Es toreiz uzrakstiju, ka nē. Bet tas jau ir kas cits un neskaitās, vai ne?

Krabi nē, tas neskaitās, tas bija tikai uz to reizi. Skaitās tas,ko iesniedz PMLP. Mēģināju caur latvija.lv, bet ar internetbanku nevar, vajag elektronisko parakstu, kura man nav. Atliek iet uz PMLP.

Esmu PMLP uzrakstījusi papīru, ka atļauju pēc nāves sevi visu izmantot, kur vajag, jo zārkā man neko no tā nevajadzēs. Dzīves laikā arī spētu kādam noziedot orgānu vai daļu no tā.

Ménesnīca, kápéc tev véljoprojám ir 2 nieres? Kádam noteikti noderès tava otrà niere! Nopietni! Rinda ir gara, arī aknas daudziem vajadzīgas. Ja sirds nav zhél arī vari atdot

Mja....nekas labs tev galvā nedarās.

Mēnesnīca, pašai tev galvā kaut kas nedarās. Tev uzdod normālu jautājumu - vai tu pati esi jau vienu nieri piedāvājusi kādam, kam tā nepieciešama? Un savu aknu? Piedur šitie pārmetumi.. Es arī, dzīva esot, noteikti nekādus orgānus neziedotu. Lai tur vai kas, es nespēju sevi iedomāties šādā situācijā! Asinis arī nenododu. No domas vien slikti paliek. Nu nav nevienam jāspiež sevi darīt kaut ko, ko negribas. Katram savi iemesli! Pēc miršanas gan piekrītu, ka nav jau svarīgi ar kādiem orgāniem zārkā liek, tik parakstījusi neko gan neesmu.