Neizlēmība darba izvēlē

Laikam pārāk ilgi Tinderī nosēdēji.

Man ir bijis tā, ka aizeju uz interviju, dabūnu darbu, nostrādāju 3 dienas (burtiski), bet tad mājās aizeju raudādama, jo kolēģes nemīl (kā cilvēku), es nevaru pastrādāt uz tāda emocionālā fona, ka mani kritizē un skatās uz rokām.
Tad eju prom, rakstu atlūgumu.

Nekas jau neliedz sākt strādāt jaunajā darbā un turpināt sekot līdzi sludinājumiem, ja nu tiešām parādās kas labāks.

Ja reiz vairākus mēnešus nestrādā, tātad ir kāds, kas tev materiāli palīdz, līdz ar to iegūt darbu nav tik ļoti degoša lieta, kā tas būtu, ja nebūtu neviena santīma kabatā. Vai nav tā, ka tu vienkārši nevēlies strādāt?

Iepriekšējā darbā nostrādāju gandrīz gadu, labi iekrājumi bija palikuši, principā no tiem tagad arī dzīvoju. Nenoliegšu, ka arī ģimene (tētis) daudz palīdz, bet neērti prasīt naudu, ja pati esmu darbspējīga nopelnīt.
Esmu domājusi par to, kāpēc nevēlos strādāt. Lielākoties meklēju vieglu darbu, bez piepūles, un ideālā gadījumā no mājām. (Nepārprotiet, neesmu izlutināta). Iepriekš ar darbu nebija problēmu, galu galā gadu noturējos vienā vietā, bet tagad pati nesaprotu kas notiek

Es domāju, maz jēgas šai diskusijai, ja nezinam Tavu iepriekšējo darbu/izglītību.
Es kā privātskolotāja visu mūžu varētu pelnīt ap 500 eur mēn un izdzīvot.

iepriekšējais darbs saistīts ar komunikāciju un telemārketu.
Daudzas reizes pat ir tā, ka aizsūtu CV, saņemu uzaicinājumu, bet uz interviju neierodos, jo ir zudusi interese par konkrēto darbu. Un turpinu mistiski kaut ko gaidīt

man ir tā pat, bet konstatēju, ka tas tāpēc , ka tad būtu jāmaina dzīvesvieta (pilsēta). tas tik ļoti bremzē. kaut piedāvājums labs.

Bet tā jau vari ilgi sēdēt un gaidīt ideālo darbu. Ka jau teima - tu vari aiziet strātā un paralēli turpināt šķirstīt sludinājumus.

Nevis zudus interese, bet truukst drosmes, apneemiibas aiziet uz to interviju un novest procesu liidz galam. Man uz intervijaam kaadi 70% neierodas, lielaaka dala pat nepabriidina. Saakum likaas nereaali, kaa taa var:-O, bet nu jau pierasts.:-D.

Divus darba piedāvājumus atraidīju un trešajā aizgāju strādāt. Es eju strādāt pirmajā vietā, kur apmierina darba pienākumi, attieksme, alga. Šoreiz vienīgi izpalika atrašanās vieta,jo ir tālu, ar 2transportiem, bet visu jau nevar gribēt. Dzīvesvietu jau var mainīt.

KortnijaS* varbūt sāc meklēt darbu citā jomā? srādāt darbu, kas interesē un aizrauj ir foršāk kā sēdēt mājās un sūtīt šurpu turpu cv

Tur jau tā lieta, ka nemeklēju darbu tikai vienă nozarē. Ir vairākas jomas, kurās sūtu CV.

Tev negribas strādāt, kad apstākļi sāks spiest to darīt, tad arī sāksi staigāt pa darba intervijām.

Tev negribas strādāt, kad apstākļi sāks spiest to darīt, tad arī sāksi staigāt pa darba intervijām.

+++

Slinkums tas ir, draudziņ :-D kā jau meitenes teica - kad apstākļi sāks spiest, tad arī strādāsi.. vai arī tad, kad naudiņa izbeigsies un patiešām paliks kauns prasīt vecākiem.

Tur jau tā lieta, ka nemeklēju darbu tikai vienă nozarē. Ir vairākas jomas, kurās sūtu CV.

kādas jomas?

Ņemot situāciju Lv,diezko izvēlīgam būt ir smagi.Kad nebūs ko ēst sapratīs,ka jebkurš darbs ir cienījams,ar ko citi sliktāki,ka viņiem jārukā fizisks darbs un saņem grašus lai savilktu galus.Visi gribētu sēdēt ērtajās mājiņās un strādāt tur.

Esi prātīga. Skaties, lai nav tā, ka brīdī, kad viss būs iztērēts un tiešām vajadzēs darbu, tevi vairs neviens nekur neaicinās, jo visur jau būsi pavīdējusi.

tad mājās aizeju raudādama, jo kolēģes nemīl (kā cilvēku), es nevaru pastrādāt uz tāda emocionālā fona, ka mani kritizē un skatās uz rokām.

kā var kaut ko šādu uztvert personiski? :D man būtu vienalga, jo pa 3 dienām cilvēku iepazīt nevar, lai mani mīlētu vai nemīlētu. Pēc pusgada tas jau būtu cits jautājums :-D