Es tagad lasu to diskusiju par pieņemšanos svarā no tabletēm pret veģetatīvo distoniju (VG), tur komentē, ka "VG tagad konstatē katrai otrajai, bla bla..." Zinu cilvēkus, kuriem liekas, ka VG vispār ir izdomāta slimība, utt. Bet tad es padomāju, vai tiešām nav tā, ka mēs (a) atļaujam sev par daudz kāpt uz galvas, nepasakām ģimenes locekļiem, to, ko vajadzētu pateikt, lai pievalda mēli; ļaujam priekšniekiem, kolēģiem sev kāpt uz galvas un mērīt robežas, (b) sava sakāpinātā ego dēļ pārāk sāpīgi uztveram katru frāzi un situāciju. Un tad atnākam mājās, un ko nu kura - iešaujam VG tabletīti, vīna glāzi vai vairākas, iznesam smadzenes kādam citam cilvēkam. Vai sliktākais scenārijs laikam ir dusmu turēšana sevī, kā rezultātā stresa dēļ var veicināt saslimšanas ar ļaundabīgiem audzējiem, u.c. slimībām.
Tāda dzīvesstila slimība.
-
Saistībā ar šo - jums ir tādi kolēģi, vai priekšnieki, kas otru otru cilvēku cenšas motivēt ar pātagu? Piemēram, līdz galam neapmierina padarītais, pasaka cilvēkam, ka viss ir ļoti slikti, ļoti nepareizi, galīgi garām, tādu nekam nevar rādīt, viss jāpārtaisa. Bet īstenībā man pēc tam pasaka: nu jā, tai Annai jau kopumā labi sanācis, ir OK, es tikai gribēju, lai viņa vēl iespringst un pielabo. Ciest.Nevaru.Šādus.Cilvēkus.