Man kā uzņēmuma pārstāvei zvanījās viena meitene no birojs.lv un piedāvāja tur visādas pildspalvas, papīru, kafiju ar atlaidi, utt., es vienā brīdī apmulsu. Pašreizējā darbā strādāju kopš janvāra. Kaut kādā februārī sazvanos, it kā viss zolīdi, viss OK. Zvana man reizi mēnesī. Es viņai teicu, lai nezvana man 9 no rīta, man darba laiks sākas 10.00, bet viņa neklapēja ne ar ausi un zvanīja katru pirmdien 9.00. Es necēlu. Beigās kaut kā piezvanīja citā laikā, un tā saruna mani vienkārši nogāza no kājām. Mēs esam pilnīgi nepazīstami cilvēki, es viņu dzīvē neesmu satikusi. Piezvana, saka: Nu čau! Kur esi pazudusi? Es uz pauzes, saku nū... jūs man zvanāt 9 no rīta, bet es taču lūdzu zvanīt no 10. Viņa (ar smiekliņu), ā, tad jau tu guli! nu labi! klausies, a tev kafiju nevajag? A varbūt tēju? Nē? Mums ir baaaigi foršā akcija! Tu pasūti to un to un to, un tad tev kliņģeri atsūta, negribi kolēģus pārsteigt? Es kaut kā tur izvairos no sarunas, šuju nost, viņa beigās saka: vispār šodien tik vējains, gāju pusdienās, nosalu, laikam jaku pārāk plānu uzvilku!. Man vienkārši :-O Un visvairāk patika atvadīšanās: Nu, ja gribi kādreiz papļāpāt, zvani!
-
Saprotiet? Pilnīgi. Nepazīstams. Cilvēks. Es tā pat ar draudzenēm nerunāju.