Šķiršanās pieredze

Es parasti ļoti labi sajutu, kad attiecības gāja uz beigām, un pēdējā pusgada laikā izsāpēju to šķiršanos kamēr vēl bijām kopā :-D un kad jau viss tiešām beidzās, varēju mierīgi dzīvot tālāk. Divas ilgākas attiecības bija, un abās bija šis identiskais beigu scenārijs.

Man pati šķiršanās bija ilgs un mokošs process. Mums uz robežas starp kopā būšanu un šķiršanos pagāja kādi 3 vai pat 4 mēneši. No brīža kad pilnīgi un galīgi izšķīrāmies jau vairāk kā pus gads pagājis. Pirmo laiku vispār mums nebija nekāda kontakta, tagad mums ir izdevies nodibināt ļoti draudzīgas attiecības. Vajadzības gadījumā izpalīdzam, aprunājamies ja vajag.
Dažkārt uznāk bēdu vilnis. Lai vai kā, pa lielam tam ir tikts pāri, taču jaunām attiecībām es vēl noteikti neesmu gatava.

es ieteiktu vienkārši aizliegt sev domāt un analizēt visu. ej un dari savas lietas, un apzinies savu vērtību pret tā cilvēka vērtību, kas Tev nodarījis pāri. Tu reāli gribētu būt ar viņu atkal kopā un visa pārdzīvošana ir tā vērta, lai sagruzītu savu ikdienu?
es piederu tai kategorijai, kas pāris dienas paskumst, padusmojas, padomā un tad viss - nogriežu ar nazi, aizliedzu sev domāt, analizēt un apsvērt visus what if - eju dzīvoju savu superīgo dzīvi. kā ir noticis, tā ir, un man viiiiienmēr ir pierādījies, ka tas viss ir noticis daudz foršāku nākotnes notikumu vārdā (l) es arī nesaprotu to mēnešiem ilgo skumšanu, raudāšanu un ilgošanos - nenosodu, katram sāp savādāk, bet, nu, bāc, es necienītu sevi, ja tā pārdzīvotu cilvēka dēļ, kam neesmu vajadzīga :-O kavēšanās pagātnē nozog tiiik daudz laika tagadnes baudīšanai.

Zināmā mērā jāpiekrīt DieKleineHexe. Lai gan es pati, kā jau teicu, sēroju vien pāris nedēļas, bet tagad atceroties toreiz biju tik stulba, ka pieļāvu tādu izturēšanos pret sevi. Bet tas bija pirms daudziem gadiem, biju jauna un tas ir saprotams, ka meitenes tādā vecumā no dzīves neko daudz nesaprot, tāpēc nav pareizi viņas nosodīt. Un tikai izejot cauri šādai pieredzei tu kaut ko iemācies un sāc saprast.
Kopš tā laika es nevienam vīrietim neesmu ļāvusi sev darīt pāri. Kā redzu, ka nav pret mani godīgs vai kā citādi dara pāri, tā pagriežos un aizeju.
Un, lai vai cik vīrietis būtu uzticīgs un mīlošs, nekad simtprocentīgi nedrīkst paļauties, ka viņš nu nekad nekrāps. Jo pat viņš pats to nevar zināt, kur nu vēl kāds cits.

René
Varētu parakstīties zem katra vārda!
es necienītu sevi, ja tā pārdzīvotu cilvēka dēļ, kam neesmu vajadzīga
Tieši tā - sevi necienīt nozīmē sevi nemīlēt. Bet sevi ir jāmīl visvairāk par visu pasaulē. Vienīgais izņēmums varētu būt savi bērni.

René pa gadiem, kas nosēdeti forumā, atstāj iespaidu kā patīkama persona ar milzīgu pašdisciplīnu. Tas iedvesmo pacensties kaut nedaudz no tās aizgūt sev. Paldies :)

Es arī pārdzīvoju gana ilgi, bet nejau tāpēc, ka mīlēju bezgala stipri! Sāpes bija par nodevību, par tādu cūcību pret mani, jo es taču neko sliktu nebiju izdarījusi, lai pret mani tā.. Jā, sāpēja nodevība, nevis pazaudēts cilvēks.
Piekrītu Lovisa, vairs nekad neesmu ļāvusi vīrietim sevi sāponātm tiklīdz jūtu, ka attieksme nav tāda kādu esmu pelnījusi, viss. Kā arī vairs nevienam uz pasaules nevaru 100% uzticēties.

Atgriežoties vakarā no darba,cilvēks ar kuru bija nodzīvoti kopā pieci gadi,tā vienkārši bija aizgājis. Pirmās nedēļas bija grūtas,visu laiku likās,ka viss atgriezīsies,viss atkal būs tāpat,raudāju un biju dziļi nelaimīga. Pagāja mēnesis sevis žēlošanas un tad sapratu,ka tas ko viņš izdarīja,bija sasodīti labs lēmums,jo attiecības bija vienkārši drausmīgas. Jutos brīva,laimīga un mīlēju sevi. Kaut arī gribējās uzrakstīt,ka man viņa pietrūkst,tomēr kaut kas katru reizi atturēja un arī labi,ka tā.

Patīkami, ka tik plaša diskusija izveidojusies un ir iedvesmojoši komentāri, tostarp arī Diekleinehexe uztvēru kā pozitīvu komentāru.
.

Es arī pārdzīvoju gana ilgi, bet nejau tāpēc, ka mīlēju bezgala stipri! Sāpes bija par nodevību, par tādu cūcību pret mani, jo es taču neko sliktu nebiju izdarījusi, lai pret mani tā..

Man viss noticis samērā nesen, bet arī sāpes nav tikai par cilvēka zaudējumu (lai gan, protams, sāp visas nepiepildītās ilūzijas, jo jau bija sapņi par ģimeni utt.), bet arī par nodarījumu (sliktu izturēšanos, krāpšanu, meliem) un nepateicību, jo cilvēka labā darīju daudz (domāju taustāmu lietu, reāli palīdzēju), bet pretī saņēmu - neko, pat vairāk nekā neko, spļāvienu sejā. Šķiet, tāds dubults uzmetiens, gan romantiskā/attiecību ziņā, gan cilvēciskā - draudzīgā ziņā.

Nu te daža laba dzīvo gandrīz kā pēc grāmatas. Bet tā nav norma.

Nebija nekad tādu tiešām sāpīgu šķiršanās gadījumu, jo divās no iepriekšējām attiecībām pati piedāvāju visu izbeigt :-D Vienu reizi gan cerēju, ka puisis tomēr skries pakaļ un negribēs visu pārtraukt, bet nu tā tomēr nebija. Un labi vien ir, jo drīz vien satiku tagadējo draugu, ar kuru esmu laimīga.

katram tās emocijas ir pilnīgi citādākas, katrs cilvēks jau ir atšķirīgs, kur nu vēl attiecības.. un teikt "tu jau vispār nepārdzīvo" vai "tu sevi nemīli, ka tā mokies" utt. nav gluži normāli, nezinot situācijas. katram tās dzīves mācības ir tādas kā ir un pārdzīvot par maz vai par ilgu nav iespējams - pārdzīvo tik cik vajag.

REBOUND! Palīdz vienmēr :-D

Kas ir Rebound? Tā saucamais - plāksteris?
Nez, nesanāk cita cilvēka izmantošana?

Ja pareizi atceros, 3 gadi. Bet tās bija pirmās attiecības, pirmā mīla. Otrās - dažas dienas.