Vai būt māņticīgai ir labais tonis?

Es ticu enerģijām, domu spēkiem, "mistikām" utt. Un ticu arī bioloģijai un fizikai :)
Un esmu sev izdalījusi māņticības, kuras "ievēroju" , un kuras nē. :D Bet nevienam ar to neplijos virsū. Tas tā - mana pasaule, mana darīšana. :)

Nezinu. Man patīk ticēt kaut kam vairāk par materiālo un zinātnisko. Par nopērkamo, sataustāmo un pierādāmo.
Man vienalga kā tas izklausās un izskatās no malas un, ko citi par to domā. Es dzīvoju vairāk sajūtās, ne tik loģikā.

Bet Tu tāpat man patīc NB :-D
Viedokļiem nav obligāti jābūt līdzīgiem.

Visvairāk man patīk arguments "jo man tā liekas, es tam ticu un punkts".
Pati neesmu māņticīga, nelasu horoskopus, neticu spokiem un visādām citām mistikām. Ticu pati sev, savām spējām un arī mazliet veiksmei. Jāsaka, ka gribētos ticēt arī karmai, bet kas to lai zina, kā tur īsti ir.. :)

Jāsaka, ka bieži vien cilvēkiem trūkst ticības sev, tāpēc tiek meklēti kaut kādi pārdabiski spēki. Un tā tas ir bijis jau gadu gadiem, bet tas viņus nepadara par sliktākiem. Arī iecietība ir jāiemācās!

Nezinu. Man patīk ticēt kaut kam vairāk par materiālo un zinātnisko. Par nopērkamo, sataustāmo un pierādāmo.
Man vienalga kā tas izklausās un izskatās no malas un, ko citi par to domā. Es dzīvoju vairāk sajūtās, ne tik loģikā.

Piekrītu šim. Nēesmu "tradicionāil" māņticīga, bet enerģiju spēkiem ticu gan. Piemēram, kāršu izlikšana tiešām reizēm pasaka ļoti daudz ko.

Tas, ka katram cilvēkam ir savs enerģijas lauks (vai kā to citādi lai nosauc, nezinu), ir, ja pareizi atceros, pierādīts. Un enerģiju var pārnest no vienas lietas uz citu. Tieši tāpēc es ticu tam, ka konkrētām lietām piemīt konkrēta enerģija, piemēram, mirušās ļaunās vecmammas kaklarotā būs saglabājusies tās nēsātāja enerģija.
Māņticība zināmā mērā ir laba lieta atsevišķiem cilvēkiem, jo liela daļa šo cilvēku nav pārliecināti par sevi, saviem spēkiem, taču ticība kaut kam patiesībā palīdz viņiem sakoncentrēt savus spēkus mērķa sasniegšanai.
Man patīk arī latviešu ticējumi, kas lielā daļā gadījumu tiešām ir skaidrojami ar zinātni un loģiku.
Taču tajā pašā laikā es uzskatu, ka katram ir jātic kaut kam augstākam, ko nespējam izskaidrot. Kādam tas ir Dievs, kādam dievības, citam tie ir mītiskie dabas likumi, kas nereti tiek piesaukti, jo mēs , cilvēki, esam tik maza daļiņa no šīs pasaules mehānisma, ka mums ne visu saprast un skaidrot, taču atliek vērot sakarības un paļauties. Kā tas visbiežāk arī ir ar māņticībām.

Šis jau latviešiem ir raksturīgi. Latvijā pat vairs neiesaistos neauglīgos strīdos par to, vai cilvēkiem ir "spējas", jo nekādus racionālus argumentus no māņticīgajiem nekad nesaņemu. Bet nu ko var gribēt, ja Latvijā kā profesionālus ārstus citē homeopātus, lai gan sen ir pierādīts, ka homeopātija nestrādā? :-|
Visām, kuras tic "spējām", iesaku James Randi eksperimentus. :-D
Pati neticu "tantiņām", burvjiem, ekstrasensiem, the Secret, maģiskām spējām, horoskopiem. Ticu zinātnei.

Man šķiet, ka Latvijā ir grūti uzaugt, nesaklausoties visdažādākās māņticības no vecākajām paaudzēm. Jautājums tikai, cik daudz to akceptē un aizdomājas, nevis pieņem kā "ir un viss".
Es spilgti atceros laiku, kad sāku patstāvīgi domāt un vērtēt informāciju. Tie bija pavisam agrie tīņu gadu, un es lielos daudzumos patērēju literatūru par visdažādākajām tēmām. Kopš tā laika neesmu ne ticīga, ne māņticīga.
Nevaru lielīties, ka pastiprināti interesējos par zinātni, jo tā nav, bet dzīvoju pēc principa - ja kaut kas izklausās pārāk neticami, lai būtu taisnība, tad es gribētu redzēt tam sakarīgus pierādījumus. Dzīves laikā šādu tādu kritisko domāšanu un izpratni par zinātnisko metodoloģiju esmu uzkrājusi, ar to pagaidām pietiek.

Es arī esmu ļoti racionāla. Ticu zinātnei, bioloģijai, ķīmijai, fizikai un evolūcijai. Uzkatu, ka cilvēki nododas reliģijai un tic māņticībām (t.i. ''ticēšanai māņiem'') dažādu iemeslu pēc- viņi vēlas novelt no sevis atbildību par saviem lēmumiem, viņiem nav pietiekami zināšanu, lai izskaidrotu, vai arī ir bijuši ietekmējoši faktori ģimenē (reliģiski vecāki, piemēram).
Daudzi uzskata, ka ticēšana evolūcijai un zinātnei ir ''garīgi zema'', ''cilvēku padaroša par mērkaķi'' un ''pārlieku pragmatiska''. Es, savukārt, uzskatu, ka, kad iedziļinās un alkst zināšanas, tā zinātnes pasaule kļūst absolūti fascinējoša un interesanta. Ja cilvēks tic zinātnei, tas viņu padara arī sabiedriski atbildīgāku, jo viņš daudz labāk izprot ''cēloņi-sekas'' konceptu.

man šķiet gaužām savādi, kad cilvēki sāk malt kaut kādu sviestu (vienalga par dievu, to, ka katrs saņems pēc nopelniem vai domu kolāžas iedarbību) ar domu, ka tas it visiem skaitītos normāli :) nu tā pozitīvi savādi. tā gandrīz forši, ka cilvēki ir tik traki. es kaut kādai mistikai ticu, nespēju līdz galam neticēt, bet tā ļoti kritiski pēdējā laikā šim visam pieeju.
esmu bijusi pie numerologa un, lai gan tajā mirklī likās ļoti loģisks solis, šobrīd tā laika sevi nesaprotu :D
bet mani draugi un līdzcilvēki ir traki un es viņus pieņemu. ja cilvēkam ir vieglāk dzīvot ticot kaut kam absurdam, es neņemos viņu kritizēt un mācīt dzīvot, man ir tīri interesanti paskatīties kam tieši kas tic un kādi ir viņu iemesli.

Es neticu daudz kam, noteikti neticu horoskopiem, bet man patīk dažreiz 'viegli' papłāpāt, ja ir tāda saruna. Visādiem ticējumiem neticu, bet dažreiz sekoju, jo ieradums no skolas laika spēlēm. However, ir vairākas reizes nācies pabūt "spoku" mājā, kurā piekeru sevi šaubāmies par garu eksistenci :-D Oficiāli gan neticu :-), bet... Turklāt vēljoprojām varu sevi izklaidēt, lasot "nolādēto lietu" šausmu stāstus. Atkal liekulīgi - neticu, bet pati nepiekristu glabāt nevienu no lietām.
Runajot par labo toni, apgrozos sabiedrībā, kurā ticēt horoskopiem (tiešåm ticēt, nevis 'apspēlēt') būtu bezmaz nepieklājīgi.

Tas, ka katram cilvēkam ir savs enerģijas lauks (vai kā to citādi lai nosauc, nezinu), ir, ja pareizi atceros, pierādīts. Un enerģiju var pārnest no vienas lietas uz citu. Tieši tāpēc es ticu tam, ka konkrētām lietām piemīt konkrēta enerģija, piemēram, mirušās ļaunās vecmammas kaklarotā būs saglabājusies tās nēsātāja enerģija.

Lietām patiešām piemīt enerģija - gravitācija. Kas attiecas uz enerģijas pārnešanu, tad joprojām ir spēkā termodinamika un enerģijas nezūdāmības likums. Tikai šī enerģija nav tāda kura vecmāmiņas kaklarotā glabātu lāstus, bet tāda kuru mēra džoulos. Jebkura objekta enerģija satur arī informāciju, bet šī informācija nav "par nēsātāja domām un nolūkiem", tā ir par konkrētā objekta fizikālajām īpašībām. Bez mambo džambo.

Mums skolā reiz bija diskusija par to, no kā radies cilvēks. Tā diskusija izvērsās vētraina un neiztikām bez apvainojumiem.. Tie, kas ticēja Dievam, tie bija muļķi. Pamato savu viedokli vai nepamato. Es esmu ticīga, nekad nevienam neesmu uzbāzusies ar reliģiju, bet esmu saņēmusi nepatīkamus komentārus.

Glorija, šeit ir lieliska izdevība savu viedokli pamatot :-)

Ak vai, ar cilvēkiem,kas visu pamato ar "kamēr neredzēšu-neticēšu" man nav pa ceļam. Neizplūstot sīkumos, manā dzīvē teju katru dienu notiek kaut kas maģisks, ko racionāli nevar izskaidrot. :-)

Neizplūstot sīkumos, manā dzīvē teju katru dienu notiek kaut kas maģisks, ko racionāli nevar izskaidrot.

+

Ja cilvēkam šī ticība mistiskajam uzlabo dzīves kvalitāti un nevienam tāpēc netiek nodarīts pāri.. Tad es atbalstu..
:-)
Bēdīgāk ir, ja, piemēram, ārsts, kas diplomu/sertifikātu ieguvis, lai ārstētu pacientus uz pierādījumiem balstītām metodēm.. mēģina pacientu sabarot ar karmām un brīnumtējām.. Ta lūk ir sava statusa nelietīga izmantošana :-/

Izolde, tas, ka tu to nevari racionāli izskaidrot, nenozīmē, ka to nevar izskaidrot. :-)

Cormeum, kurš ārsts tā praktizē :-O? Medicīna (tradicionālā), vismaz pirms gadiem pieciem, bija balstīta uz pierādījumiem, resp., ieteikumi un rekomendācijas bija balstītas uz pētījumu rezultātiem (stipriem pierādījumiem). Tā arī bija atškirība galvenā starp tradicionālo un alternatīvo medicīnu (kas automātiski nenozīmē nederīga, vienkārši ne pietiekoši ticami pierādiīta).