Īsi un kodolīgi.
Izteikt gribu, bet nav kam!
Draugs/dzīvesbiedrs jau četrus gadus, pēdējajos mēnešos, pat vairs nezinu vai vēlos atlikušo dzīvi saistīt kopā. Runā par bērniem, par kāzām, bet bail, ka tad, kad būšu apgradzenota būšu tā teikt tikai viņam, nav tā, ka lienu pa kaktiem vai vispār lienu ar citiem kaut kur mīlas priekiem nodoties, bet iekšā sēž doma, ka tūliņ tūliņ dos man to gredzenu un tad ir viss, varbūt kāda sapratīs, bet šķiet, ka tad ir viss, visi vīrieši skatīsies savādāk...
Jā, mīlu savu dzīvesbiedru, reizēm ienīstu, bet nezinu, pēkšņi divu mēnešu laikā viss tā sagriezās, nav bijusi kāda ietekme no trešās personas, nebūt nē, vienkārši palika bail.
Varbūt tā ir rutīna? Varbūt vienkārši nav? Nav tā, ka būtu gatava tagad iet prom, lai gan sevi pilnībā varu uzturēt, bet....
Iztiksim bez stulbiem komentāriem, vienkārši izstāstu, ja kādai ir bijis līdzīgi, droši!
50
