Labrīt.
Ir sajūta it kā neviens no man tuvajiem īsti nesaprastu... Dažreiz jau pašai liekas, ka uzvedos kā jukusi, bet es nevaru apslēpt savas spilgtākās emocijas. Vienvārdsakot - esmu ļoti paškritiska, reizē esmu svārstīga (nu ja tic horoskopiem, tad gaisa stihijas zīme...). Vienvārdsakot - esmu ļoti paškritiska un gatava tiešām mainīt visu, kas pašai nepatīk. Citi to īpaši vai nu nepamana, vai izvairās runāt par to. It kā man netrūkst uzmanības kopumā no pretējā dzimuma, tajā pašā laikā - vairāk piesaistu tādus jocīgos, kas liek domāt - pati tāda esmu, ko var gribēt... Man ir draugs. Mīlu viņu. Agrāk domāju, kad būs normālas uz mīlestību balstītas mainītas attiecības viss mainīsies, bet nav tā...
Tātad mans lielākais mīnuss manis pašas acīs bija deguns un mazas krūtis, jau kopš agriem padsmit. Un es neesmu tāda, kura gatava samierināties. Es labāk gadiem krātu un panāktu un pa vidam raudāt un ņemtos... Deguna operācijai it kā esmu sakrājusi jau, radās vien šaubas par veselību un tāpēc tas ir mazliet atlikts. Bet salīdzinoši nesen esmu sākusi nopietni cepties par savu vagīnu. Nu es nejūtu tik labi puisi visu akta laiku, no sākuma ir ciešāk, ātri aiziet viss viegli, bez vieglas iesildīšanās un tad atveros tā, ka vnk īsti nejūtu. Čalis paliek mīkstāks esot manī. Man stāsta, ka tas, jo mazliet beidzot procesā. Uzskatu, ka bullshits un grib mani vnk mierināt. Un par šo tagad pēdējā laikā deprešojos. Esmu nedzemdējusi, jauna. Mēģināju vnk vingrināt tos muskuļus tur, bet vai nu biežāk vajag, vai nu savādāk, jo izmaiņas nejūtu. Pasūtīju pat tās kegel olas... (t) Zinu, ka tiecos uz perfekcionismu,reizē saprotot, ka pilnība perfekta nevaru būt. Bet mani sāpina tas, ka nav kkas, ko ļoti gribu un kas liekas nozīmīgs. Stulbākais, ka čalis noliedz, ka būtu kāda vaina un saka, ka viņam patīkot, ka atveroties... Kuram patīk plaša vagīna?
Kā jums šķiet - ko man vajag? Reāli kko darīt ar fizisko vai iet pie psihoterapeita? Esmu tiesām histēriķe, kā draugs vakar pateica?
745
