Ar krustmāti izvērtās interesanta saruna un viņa pateica ko tādu, par ko aizdomājos. Ka sievietei sev pašai neklātos pirkt dārglietas. Ja viņa to dara, tad tas esot kā kauna traips viņas vīrietim. Ka tas ir kas tāds, kas vīrietim ir jādāvina savai sievietei. Vai piekrītat?
Nē, nepiekrītu. Kāpēc lai strādājoša sieviete kaunētos par to ka spēj nopelnīt un nopirkt sev rotas ? Tas tāds vecmodīgs princips, daudzi vīrieši uzskata, ka dārglietas ir lieka naudas izmešana vai viņiem nav tādas naudas, lai pirktu savējai dārgu dāvanu. Tas nav kā pienākums vienam otru apdāvināt. Un neviens tāpat nezinās, vai tā ir dāvināta vai pašas pirkta. Tad jau sanāk, kamēr vecis nenopirks, tikmēr sievietei jāstaigā bez dārglietām ? Ko tad darīt, ja nepērk, Un ja pati nedrīkst pirkt?
Kāpēc tāda saruna izvērtās, jo sapņoju par auskariem un kaklarotu ar briljantiem un gribu sakrāt kam tādam, ieminējos krustmātei par to, bet viņa šokā un tūlīt sāka mani strostēt, ka tas ir vīra pienākums. Jā, es pati varu uzvedināt uz šādām domām, pati kaut vai varu izvlēties konkrēto rotu, bet jādāvina ir vīrietim un ka sievietei pašai ir kauns sev dārglietas pirkt
Man tas šķiet diezgan Gold Digger stiliņā, ka tu caur puķēm, bet pieprasi dārgu dāvanu. Tā tam nevajadzētu būt, ja cilvēks pats būtu jau sakrājis un no sirds dāvinātu, tas ir savādāk, bet ja tā ir spiesta lieta, tā kā pēc pieprasijuma tad nē.
Par to arī bija runa, ka, ja sievietei nav nevienas dārglietas, tad tas ir akmens viņas vīrieša lauciņā.
nepiekritīšu, ne jau visām sievietēm tās dārglietas tik tiešām ir vajadzīgas un viņas tās tiešām kaut kur vilks. turklāt ne visi vīrieši tās var atļauties, tā kā šeit viss atkarīgs no konkrētiem cilvēkiem. protams, ir skaisti, ja vīrietis sievieti apdāvina vai citādi izrāda uzmanību, bet nu dārglietu dāvināšana ir tikai viens no variantiem, var arī citādāk.
ja cilvēks pats būtu jau sakrājis un no sirds dāvinātu, tas ir savādāk, bet ja tā ir spiesta lieta, tā kā pēc pieprasijuma tad nē.
Nepiekrītu! Gan jau, ka ir tādi reti eksemplāri. Bet lielākā daļa pēc savas iniciatīvas diez vai klīdīs pa juvelierizstrādājumu veikaliem, un, pat ja klīdīs, diez vai viņam būs tik perfekta gaume, ka nopirks tieši to, ko sieviete vēlas. Tāpēc labāk, ka sieivete pati pasaka, ko grib, un to arī saņem!
Drostala, par to pateikšanu, jā, ja vīrs pats jautā, ko tu vēlētos saņemt vai ari pavaicā, kas viņai patīk. Bet ne tā, ka sieviete pirmā nāk pie vīra un sāka, gribu, lai tu man uzdāvini šo un šo (pat tad, ja nekādi svētki netuvojas)
Man ir ļoti vienkārši - rotas nelietoju vai lietoju vienu konkrētu kādu laiciņu, kamēr apnīk. Vienīgais gredzens, kas man bija mīļš un kuru pamanījos pazaudēt vasaras sākumā, bija drauga pirkts, bet ar manu akceptu. Viņš gan man esot pasūtījis zelta gredzenu uz Ziemassvētkiem, baidos domāt, kāds tas gredzens varētu izskatīties. :D
blackqueen, bet, ja vīrietis, piemēram, neprasa, ko viņa grib, bet pats pieņem lēmumu, ko dāvināt un ne to veiksmīgāko? Teiksim dāvina viņai uz svētkiem mikserus vai pannas. Kāpēc sieviete pati nevarētu nākt klajā ar paziņojumu, lai beidz dāvināt tādus štruntus un uzdāvina kaut ko patiešām skaistu un sieviškīgu, kā rotaslietas?
Autore, no sākuma tiekat vaļā no parādiem, lai vismaz uz kino un vakariņās varat atļauties aiziet un tad sapņo par dimantiem dāvanā. Līdz apaļajai kāzu jubilejai tev arī vēl kāds laiciņš, ko dzīvot.
156
