Visur lasu, ka, lai virzītos uz priekšu, ir jāatstāj pagātne tur, kur tai vieta, jādzīvo tikai un vienīgi tagadnē un jāskatās uz priekšu, pieņemot visu ko sniedz dzīve un nākotne.
Bet, kā, lai neliekas ne zinis par pagātni? Kā, lai ikdienā piespiež sevi nedomāt par to, kas bijis, kā varēja būt utt. Kā pieņemt to kas noticis? Tīri reāli un fiziski kā to pieņemt?
Jā, vajadzīgs laiks, lai emocijas norimtos utt, bet vienam vajag tikai nedēļu, citam gadus, lai aizmirstos un ļautos jaunajam. Kā kļūt par to, kurš izdziedinās jau nedēļas laikā? Gribu reālus piemērus un ieteikumus.
Zinu, ka jāaizņem sev laiks, visu laiku jādarbojas. Bet tai pašā laikā - ceļā uz darbu vai atpakaļ, mierīgi sēžot sabiedriskajā, klausoties mūziku, domas lido tur kur nevajag. Darbā, kad jāstrādā patstāvīgi, klusumā, arī domas ir pavisam kur citur un darbs darās automātiski. Lasot grāmatas, kur smelies iedvesmu, lai saņemtos, tāpat galvā ir tas bubulis un viņš zina kāpēc lasu tās grāmatas, jo gribi tikt vaļā no tām domām, bet rezultātā tu par to domā vēl vairāk.
Ah.
Man vienai ir tik grūti kontrolēt sevi?
232
