Sveikas, Dāmas!
Vēlos dzirdēt jūsu viedokli un pieredzi šajā sakarā. Un ar nelielu ironiju paskatīties uz to kā kaut ko potenciāli labu var «sačakarēt» ar pārlieku steigu.
STANDARTS: Pirms 2 nedēļām es satiku puisi — draugu draugu. «Klikšķis» bija uzreiz, to jutām gan mēs, gan visi apkārtējie (nu tā, ka tiešām dzirksteles). Pusis ir foršs, mums kopā ir jautri, mīļi un viegli (ļoti viegli). Protams, ka tika norunāta tikšanās, bet līdz tai neizturējām, jo satikāmies ātrāk.
KĻŪDA: Mūsu pirmais oficiālais randiņš dažādu apstākļu sakritības rezultātā notika manā dzīvoklī ar vakariņām un BROKASTĪM. Tas galīgi nav mans stils, bet laikam tas, kad kopš pēdējām attiecībām ir pagājuši 4 mēneši un «klikšķis» lietas sasteidza. Tika norunāta nākamā tikšanās un nākamā.. (visas beidzās manā dzīvoklī). Principā viņš pie manis nodzīvojās veselu nedēļas nogali — dažas savas mantas arī atstāja. Viss it kā ir labi un viegli, bet tagad jūtu, ka viņa interese ir noplakusi — sarakste noklususi un sarunas arī paliek virspusējākas. Saprotu, ka viņam visa šī situācija ir ļoti ērta — meiča ar brīvu dzīvokli, pabaro, samīļo, utt.
Sākumā mani tas apmierināja, jo mums bija labi un es visu darīju tāpēc, ka gribēju tā darīt Tomēr arī saprotu uz ko šis viss velk, un es zinu, ka tāda veida attiecības nav priekš manis. Tāpēc gribu viņam to pateikt. Tomēr negribu izklausīties pēc «drāmas karalienes», kura kko pieprasa pēc 2 nedēļām. :-D
Man pašai ir smieklīgi, ka es kaut ko tādu rakstu pēc 2 nedēļām, bet man kaut kas tāds ir pirmo reizi dzīvē, parasti visu kārtīgi izsveru pirms kādu ielaižu savā dzīvē. Bet tiešām ir sajūta, kad kāds būtu ieslēdzis paātrinājuma pogu.
Viss, ko es varu darīt šajā situācijā ir pasmieties par to, tomēr neliels rūgtums paliek, jo tur varēja būt potenciāls, kuru mēs abi ar savu nepacietību nokāvām.
Gaidīšu jūsu pieredzi un viedokļus.
Lai izdevusies sestdiena! ;-)
24
