Par cik ir diskusija par to, ka ir problēma ar sievietēm, tad nu es uzsāku savu diskusiju par sievietēm.
Šī problēma mani moka, jau vairākus gadu-visas attiecības. Lielākoties sievietes/meitenes mani uzskata par problēmu risinātāju, stipru vīrieti. Es cenšos loģiski spriest un domāt kā arī rīkoties pēc labākās sirdsapziņas vienmēr palīdzot sievietēm ar ko sāku attiecības, man neko arī nav žēl. Lielākā daļa sieviešu (esmu dzīvojis kopā ar 3 sievietēm un tā, ka ne 1 gadu, vairāk), ļauj man risināt viņu problēmas uzņemties vadošo lomu un atguļas dīvānā un atslābst. Es viens parasti plānoju-daru un uzņemos atbildību, sievietes ar mani dzīvo, jo nav bēdu, es nekad neesmu bijis skops, par visu maksāju un nekad neesmu ņēmis naudiņu par dzīvokli vai par auto utt... ja kādreiz pietrūka aizņēmos no sievietes un atdevu, jo teicu, lai krāj, ja paliek pāri - mācībā, ja domā iet mācīties, ceļojumam... kādam lielākam pirkumam... Es reāli jūtos nepilnvērtīgs, kā lai es tieku galā ar šo problēmu? Es pat vairs negribu iepazīties, jo baidos, ka tas atkārtosies ar nākamo. Uz pēdējo sievieti es liku lielas cerības un bildināju viņu, bet nu es esmu viens un neesmu viņai vajadzīgs... Sāpīgi ir katreiz uzsākt nopietnas attiecības ar it kā normālas nobriedušas sievietes, bet parasti viņas manu laiku provatizē sev, ja es vēlos darīt kko citu, tad es nevēlos ar viņām laiku pavadīt... Ko darīt?