Laba tēma! Interesanti palasīt dažādus viedokļus, dzīvesstāstus. :)
Pati prom no Latvijas devos pirms gandrīz četriem gadiem. Dodoties prom, nebija doma, ka pametu Latviju tādēļ, lai rastu labākas peļņas vai karjeras iespējas. Gluži vienkārši nekad neesmu Latviju izjutusi kā savu valsti. Latvijā vienmēr jutos kā iebraucējs, kā cilvēks, kuram ir sveša konkrētās valsts vide, mentalitāte, kultūra. Pat grūti izskaidrot to sajūtu, jo tīri emocionālā līmenī nejutos harmonijā ar sevi. Tad nu uzsāku sevis meklējumus un gandrīz divus gadus pavadīju dzīvodama uz koferiem. Paceļoju pa Eiropu. Pusgadu nodzīvoju Spānijā, mazliet ilgāk uzkavējos Londonā. Likās, ka tur arī palikšu, lai gan arī Lielbritāniju gluži neuzskatīju par savām mājām. Tad liktenīgi, neparedzami dzīves pagriezieni sagrieza visu pasauli kājām gaisā un mīlestības dēļ devos uz Maskavu, kur esmu nu jau gandrīz divus gadus. Strādāju, plānoju uzsākt studijas, esmu atradusi draugus. Šī valsts var patikt vai nepatikt, katram cilvēkam savs viedoklis. Vismaz es šeit jūtos ļoti labi, jo manu dzīvi šeit veido darbs, kuru mīlu, draugi, kuri man ir svarīgi un mīļotais cilvēks. Pēc Latvijas neskumstu, jo Latvijā palikusi tikai ģimene, līdz ar to zinu, ka tur vairs neatgriezīšos. Neskatos pārāk tālā nākotnē un nezinu vai Maskavā palikšu visu dzīvi, taču vismaz uz doto brīdi esmu ieguvusi iekšēju mieru un sajūtu, ka viss ir pareizi. Kas notiks tālāk - dzīve rādīs. :)