Justies, ka spēj ko vairāk

Man šis sajūtu stāvoklis ir konstants jau ilgu laiku. Man ir ļoti laba izglītība, maģistra grāds ar izcilību. Faktiski visas skolas esmu beigusi ar izcilību. Darba stāžs vairāk nekā desmit gadi. Vairāku svešvalodu zināšana. Liekas, ka visi priekšnoteikumi, lai būtu veiksmīga karjera un nauda. Lai izsistos, lai kaut kas būtu.
Bet kaut kā šie faktori dzīvē nav sakrituši. Es strādāju, bet pelnu tikai to tūkstoti, kas ir viduvējība. Tas nav nekas wow, tas nav nekas ievērības cienīgs.
Vēl vairāk sagruzos, kad vīrs par to sāk runāt, no sērijas, tev taču tik laba izglītība, tāda pieredze, tu esi tik gudra utt.

Jā, uznāk tādas sajūtas. Kādu laiku nav gan bijušas, jo esmu pārgurusi. Bet vispār, sievietēm, kuras ir vienas, noteikti jāspiež uz maksimumu.
Ievērojot Tevis rakstīto, rodas jautājumus, - kāpēc Tu vēl esi Latvijā?

Man arī ir tā ir.

Došanās uz ārzemēm man galīgi nav aktuāla. Ceļot, jā, ļoti patīk. Bet dzīvot nē, nevarētu. Esmu mazliet padzīvojusi ārzemēs studējot un esmu pārliecinājusies, ka negribētu dzīvot. Man patīk Latvija, gribu te izveidot savu ģimeni.

Ir bijusi tāda sajūta, bet pāriet. Tas viss nāk no salīdzināšanas. Bet jāsaprot, ka katram ir savs dzīves scenārijs. Viens neko daudz necentīsies, bet sasniegs daudz, jo viss nāks viegli. Otrs atkal cenctīsies, bet neko daudz neizdarīs, jo vienkārši nav lemts

Dzīve man parādīja , ka es varu 100x vairāk nekā domāju , ka varu , bet izdarīšu es visu neviss x100 , bet x 200.... Es domāju , ka viss ir atkarīgs no iemesliem , kas dzen uz priekšu un no apstākļiem. Ir cilvēki , kuri ir gatavi atteikties no sava komforta , sava slinkuma pēc ( protams , viņi paši nemaz neatdzīst , ka ir slinki , pie visa ir vainīga netaisnīgā dzīve ) un ir cilvēki , kuri nesamierināsies ar to , kas ir un vienmēr gribēs vairāk.... Es , laikam piederu pie otrajiem, trādāšu kā zirgs , bet no savas komforta zonas neatteikšos. Un vēl , es domāju , ka izglītība nevienmēr ir noteicošais faktors , daudz , kas ir atkarīgs no čuja, ņuha un poņas :)

Un vēl , es domāju , ka izglītība nevienmēr ir noteicošais faktors , daudz , kas ir atkarīgs no čuja, ņuha un poņas

++
Labs paziņa 22 gadu vecumā ar 2. reizi knapi pabeidza vakareni. Nu jau labu laiku veiksmīgi vada lielu uzņēmumu, ko pats arī uzsāka, sākot no 0, praktiski bez finansēm un būdams vienīgais darbinieks. Šobrīd pelna vairāk kā ļoti labi, un paralēli meklē vēl citas biznesa iespējas.