Lasu autores rakstīto un tāda sajūta, ka runa iet par mani. Precīzāk - par to cilvēku, kāds es biju agrāk. Arī es ilgi, ļoti ilgi nespēju veidot nopietnas attiecības, jo mani, jau kopš sevi atceros, šausmīgi baidījusi nopietna dzīve, nopietnas attiecības, kuras cilvēku tomēr ievieto zināmos rāmjos. Es vienmēr dzīvi esmu gribējusi tvert viegli, tāpēc visas attiecības, kuras mēģināju veidot, vienmēr izjuka tieši manis dēļ - pēc pirmajiem taureņiem vēderā, es vienmēr sajutu, ka sāku zaudēt interesi par otru cilvēku. Tiklīdz jutu, ka attiecības kļūst nopietnas, es biju tā, kura visam pielika punktu, jo mani šausmās iedzina jau doma vien par to, ka kāds varētu ienākt manā dzīvē, manā personiskajā telpā, manā ikdienā. Es nespēju pieņemt domu, ka nu man būs cilvēks, kuram jāatskaitās par to, kur eju, ko daru, mani panikā dzina doma par to, ka ar šo vienu cilvēku kopā vajadzētu nodzīvot visu dzīvi. Tas bija laiks, kad man ļoti patika pašapliecināties, patika justies iekārojamai, man gribējās atkal sajust taureņus dejojam pakrūtē un iekāres viļņus pārskrienam pāri mugurai. Es biju atkarīga no šīm sajūtām, tāpēc tās nepārtraukti meklēju, kur vien varēju - nepazīstamu vīriešu skatienos, flirtā. Man nevajadzēja nopietnas attiecības, bet gan iespēju uz vienu nakti justies iekārojamai kāda nepazīstama vīrieša acīs, lai jau nākamās dienas rītā aizmirstu gan viņa vārdu, gan telefona numuru. Jā, esmu krāpusi, esmu melojusi, esmu bijusi totālākā maita pret vīriešiem, kuri savulaik ir gribējuši būt ar mani, veidot ar mani nākotni. Par šo pieredzi es jūtos slikti. Un slikti ne jau tāpēc, ka tās dēļ justos netīra vai piedauzīga. Nē, ne tāpēc. Slikti jūtos tāpēc, ka sāpināju cilvēkus, kuri to nebija pelnījuši.
Viss mainījās mirklī, kad satiku vīrieti ar kuru esmu kopā jau gandrīz divus gadus, kuru laikā manā prātā pat ne uz sekundes simtdaļu nav ienākusi doma par to, ka es vēlētos meklēt ko citu, jo šajās attiecībās es gūstu visu to, ko vienmēr meklēju un nespēju atrast. Es patiešām ticu, ka ir cilvēki, kuri ienāk mūsu dzīvēs un tās pilnībā maina. Tu gluži vienkārši šādu cilvēku vēl neesi sastapusi, taču tas nenozīmē, ka nesastapsi nekad. Kamēr tas vēl nav noticis, dzīvo tā, kā pati uzskati par vajadzīgu, ne tā kā vajadzētu pēc citu domām!
Un maza atkāpīte - man, goda vārds, šāda tipa tēmās riebjas tie gudro vīriešu izteicieni par m****m. Kad runa iet par sievietēm, tad visi tik svēti, tik svēti, ka pilnīgi svētais ūdens apkārt skalojas - ak šausmas, ak šausmas, sieviete tāāādu dzīvesveidu ved! Tai pat laikā vecis, kurš katru piektdienas vakaru klubā nocopē jaunu zaķi, skaitās varonis. Un tikai nevajag tagad visus tos vecos, stulbos tekstus par slēdzenēm un atslēgām, jo fakts nemainās - ja jūsu acīs sieviete, kura savas dzīves laikā atļaujas būt ar vairākiem vīriešiem, ir vieglas uzvedības, tad veči, kuri guļ ar n-tajām sievietēm ir prasti babņiki, kuri savu mazo, niecīgo ego ceļ, saukdami sevi par varoņiem, jo nevar atzīt, ka pašiem grūti savu mantību biksēs noturēt. Laikam grūta dzīve. :)
12
