Šis mani nomāc pārāk ilgi, tāpēc vēlējos uzrakstīt, varbūt kādai no jums būs kāds padoms... uzklausīšu jebkādu kritiku 8-)
Man ir grūti attiecībās - grūti tās nodibināt, uzturēt, es salīdzinoši ātrā laikā zaudēju interesi par vīrieti... Kā tas izpaužas? Man ir bijušas attiecības gan 2, gan 3 gadus, un aptuveni ap šo laiku interese zūd - skatos uz citiem, iekāroju viņus (pat ja man konkrētais vīrietis neinteresē, fantazēju par viņu), esmu attiecībās arī krāpusi... Pārsvarā gan aprobežojos ar kādu pusgadu, maksimums gadu. Bieži gultā ar vīrieti, domāju par kādu citu. Man ir diezgan spēcīgas fantāzijas, bet nekad nespēju tās realizēt dzīvē - kautrējos, jūtu neērtības sajūtu, nevaru atraisīties. Bet tajā pašā laikā, ejot pa ielu un ieraugot simpātisku vīrieti, uzreiz iedomājos, kā būtu kopā ar viņu. Nevienam to nevaru teikt, jo man ir kauns, dažreiz man šķiet, ka esmu atkarīga no vīriešiem, un nesanāk izveidot ilglaicīgas, stabilas un pilnvērtīgas attiecības. Kāpēc - es pat nezinu... Priekš manis ideālas attiecības būtu tādas, kurās satieku vīrieti 1-2 reizes nedēļā, varbūt pat vairākus vīriešus. Varu iedomāties būt kopā ar 1 vīrieti uz visu dzīvi, bet tad viņam jābūt kaut kādam nereālam, tādu nepastāv... Vēl jo vairāk - pati neesmu nekāda super-sieviete. Bet realitātē, cilvēks ar kuru sāku tikties, mani uztver diezgan nopietni, vienmēr vīrieši ir izrādījuši vēlmi dzīvot ar mani kopā, rūpēties, utt. Es zinu, ka tas viss izklausās ļoti lēti un sevis necienoši... Bet kad tas notiek manā galvā, tas vienkārši notiek un nevaru ar to tikt galā :-/(s) viena ilgi es arī nevaru būt - (ne) apzināti vienmēr meklēju kādu...