Visus komentārus cītīgi neizlasīju, tādēļ varbūt tas, ko teikšu jau ir izskanējis.
--------------------
Neesmu padziļināti studējusi bērnu attīstības psiholoģiju, bet esmu nedaudz interesējusies, un sakarā ar bērna attīstību vienmēr uzsver to, cik milzīga nozīme vecāku uzvedībai/rīcībai/attieksmei/utt, utjp ir visas bērnības garumā. Un ne tikai virspusējā, apzinātā līmenī, kā šeit viena meitene teica, bet daudz dziļāk. Bērnam ir jāizjūt saikne gan ar māti, gan tēvu, un ja kaut kas šajās saiknēs ir nogājis greizi vai nav izpildījies, šīs pieļautās kļūdas saglabājas zemapziņā un atstāj ietekmi uz visu turpmāko dzīvi. Jā, visas šķiršanās, konflikti, raksturu nesaderības (piemēram, ārkārtīgi valdonīga māte un apspiests tēvs) utml problēmas bērnu ļoti spēcīgi ietekmē - bet gadījumā vai tad arī tas, ka bērnam ir 2 mammas vai 2 tēti neatstātu pēdas bērna psihē? Ne tāpēc, ka viendzimuma attiecības kāds uzskata par amorālām vai kā tamlīdzīgi, bet tīri tāpēc, ka bērns neizdzīvo šo te saikni gan ar māti, gan tēvu.
------------------
Piemēram, bieži tiek runāts par to, ka meitenei ir ļoti svarīgi saņemt novērtējumu/atzinību/komplimentus no sava tēva, jo tas veidos viņas tālāko pašapziņu, attieksmi pret pretējo dzimumu, utml. Un zēniem vice versa. Tad kas notiek ģimenēs, kur bērnu audzina 2 mammas vai 2 tēvi? Vai tiešām šie būtiskie elementi neiztrūkst?