sveikas! ahh, ir noticis tas ko es vismazāk gribēju, man ir iepaticies mans kursa biedrs. Vienmēr esmu domājusi, ka nē, tikai ne attiecības ar kursa biedriem, ja nu kādreiz viss izjūk, pēc tam mācīties kopā būtu ļoti grūti utt. bet nu jā. No sākuma biju uz viņa dzimšanas dienu, iepazinu draugus, radus, bet tad es vel biju parasta kursa biedrene. Pēc tam sadejojāmies un esam skūpstijušies. Pirms kādas nedēļas viņš mani aicināja līdz uz Stoholmu, jo ar draugiem laimējuši biļetes. Es, emociju iespaidā, pateicu, ja, labi. Bet tagad, dienām ejot, mani kaut kas rauj no abām pusēm. Viena puse saka, jā, mēģini, jo puisis tiešām jauks, bet otra puse vairā pieturas pie sava stereotipa, ka nē, nekādas attiecības kursa biedru starpā, ko par jums padomās pārējie, utt. Bet tomēr iekšēji liekas, ka līdz galam tā dzirkstelīte nav aizgājusi, atceros iepriekšējās attiecības, tur bija kaut kā savādāk. Bet man ir bail viņam pateikt nē, ja nu tas tomēr ir nepareiz lēmums, un vēlāk nožēlošu, ka nemēģināju? tik ļoti negirbas sabojāt attiecības kā kursa biedriem. Tik liela neziņa sen nav mani mocījusi. Nezinu arī ko darīt ar to Stoholmu, melot un pateikt, ka netieku, bet pavisam vel neizbeigt šīs nu pat sākušas attiecības, vai arī mēģināt teikt taisnību, ka man tas viss nav kaut kā līdz galam. (t)
73
