Esmu kopā ar savu pirmo un vienīgo jau 8 gadus (drausmas, kur tas laiks paskrien) kopā, zem viena jumta dzīvojam 6 gadus. Mums abiem patlaban 25.
Pēdejā laikā daudz strīdējāmies, bet tad salabām... un atkal.. un atkal...praktiski viss gads pagāja tā... tikko atkal sastridejamies (es pat nezinu par ko konkreti) 2ned nekontaktejamies un neskatijamies viens uz otru. Tagad salabām 'sort of' jo soreiz izrunajamies kapec mums tik gruti iet pedejā laikā. Viņa sakot, ka mani nekrāpj.
Viņas priekšlikums, padzivot atsevišķi un viss nokartosies. Un mums viss notika par ātru tapec tagad viss ir 'izdedzis.'
Bet es no tā dikti baidos! es zinu šos 'padzivot atseviski' gadijumus, retak kontaktesimies... lidz saikne pazudīs, nedod dies sinī 'single' periodā vel iekritis acī kads cits/-a un nāksies sāpīgi šķirties. (Esmu realus 2 pārus redzejis kuri tā meiginajusi un reāli gada laikā ir pajukusi.)
Es vēlos būt viņai blakus mūžību jo Mīlu.(l) Kārtīgs sekss mums ar nav bijis sen, varbut pirms paris gadiem ka tiesam abi gribejām un viss notika kaislīgi, nevis vienpusīga darīšana. Es 'tukšā' jau kadu treso menesi dzivoju, es gribu bet vina nē, vienmer ir kadas atrunas. Vairs jsau es neuzmācos un pat neprasu jo atkal novedīs pie kāda strīda. Nezinu cik tas ir normāli no jaunas sieviešu puses... Attiecibu sakumā(pirmā puse) gan sudzeties nevareja, vina un es gribeju vairakas reizes nedēļā un kur tik to nedarījām...(l)
Viņas personigo telpu dodu, nav tā kā skabarga pakaļā visur esmu blakus u.t.t.
Agrak gajam kaut kur pastaigāt, pavadit laiku kopā... tagad sezam viens vienā istabā, otrs otrā. Un kopā aizejam uz veikalu.
Es gribetu jau sodien vinu bildināt, bet man bail no atteikuma...
Mums arī kopīgi ir atvase, tapec tas visu padara vēl daudz delikātāku.
Kādas pārdomas un ieteikumi?