Draudzenes - vai jums tādas ir?

Mana sirdsdraudzene ir mana mamma. :) Par to pārcliecinos atkal un atkal. Ir vēl viena laba draudzene, bet pēdējā laikā uzturam tādas koleģiālas attiecības. Bija strīds un šīs ir sekas.

Laikam ejot, uzskati, dzīvesveids mainās, līdz ar to arī draudzenes palēnām nomainās. Ko kādreiz uzskatīju par sirdsdraudzenēm, tagad kontaktējamies vien uz svētkiem, ar citām kontakts vispār zudis. Tomēr kā no vienas atsvešinos, tā dzīvē parādās cita. Es nezinu vai varētu tā vispār bez draudzenēm. Man vajag to cilvēku, ar ko no visas sirds izrunāties, jebkurā laikā, jebkurā brīdī. Kādu kuram varu uzticēties par visu. Tas pats otrādāk. Viņa zin, ka vienmēr būšu pieejama, ja viņai kaut kas noticis. Jā, nesanāk vairs ikdienā saskrieties tik bieži cik gribētos, bet tomēr mēģinām ikdienā pačatot, ik pa laikam satikties, lai tas kontakts nepazustu.

Mīļum, nezinu gan, ko Tu izdarīji, bet, ja viņa ir jutusies nodota, tad varbūt tiešām vajag viņai ļaut iet un saprast. Un psihoterapeitam tiešām nav taisnība, mēs katrs izjūtam lietas citādāk, kas citam nieks, otram pasaules gals, tāpēc tur nevajadzētu atļauties komentēt ar kādiem prastiem izteikumiem, ka šī neesot bijusi Tava draudzene labākā līdz galam :D
Bet Tu nekad nevari zināt, varbūt kādreiz nākotnē Jums būs lemts atkal satikties, jo draudzība jau nenozīmē komunicēt visu laiku, ja cilvēks tev mīļs un svarīgs, arī pēc 10 gadiem jutīsies tāpāt kā pirms tam. Var būt, ka esat tagad tālu no vienas otras, bet tā saikne nepazūd no sirsniņas, to es tev saku no pieredzes! ;-)

Mīļums, no vienas puses, varu psihoterapeitei piekrist. Visi esam cilvēki, visi kļūdāmies. Kādam grēks lielāks, kādam mazāks. Un 1x piedot, ja cilvēks dārgs, + Tu pati to nožēlo.. būtu jāprotas.

vevay jā. Viņa pašķīrās no šī puiša. Šķita, ka vismaz daļēji viss iet uz labu. Bet tad viņa atgriezās pie viņa... tā nu tas viss ir beidzies... vienīgais, kas spetu atgriezt kontaktu, butu to attiecību iziršana...

Protams. Kada 10 gadus bet pati pati labaka 40 it gadus. Ta ir liela vertiba. (l)

Kur meklēt draudzenes pēc 20, 25? Darbā izteikti vīrišķīgs kolektīvs. Hobiji vairāk solo padarīšana. Varbūt jāpamēģina laime Cosmo? :D

Kādreiz skolas laikā, to draudzeņu noteikti bija vairāk. Bet man vispār nekad nav bijis liels draudzeņu loks 2 bija tiešām tādas, ar kuru pavadīju kopā ikdienu, runāju par visu utt. Un tad vēl pārītis ar citām, kas arī bija labas draudzenes, bet ne tik.
Tagad tā laikam jāsaka, ka ir palikusi 1, bet nu arī tiekamies samērā reti, kaut gan dzīvojam pāris soļu attālumā, jo kā jau te minēja - ģimene, darbs utt. Bet nu es neskumstu, jo saprotu. Man arī nav vēlme diendienā iet klačoties utt :D
Pašai arī ir bērns, darbs, kas paņem daudz laika, bet nu kaut kādu kontaktu cenšos vismaz virtuāli uzturēt.
Bet vispār man ir māsa, kas man aizvieto visas draudzenes. :D Tāpēc arī laikam pēc draudzenēm īpaši neskumstu, jo regulāri ir ar ko tikties un parunāties :)

Līdz ar ģimenes izveidošanos arī mana draudzene no manis atsvešinājās. Viņa gan dzīvo no manis patālu, tomēr vienmēr atradām kaut ko reizi pus gadā satikties. Tagad nav pat tā.
Bet nu arī - kopīga mums vairs nav nekā. Tik cik kopīga "vēsture", jo draudzējāmies no bērnības laikiem.
Viņai aktuāli tusiņi, attiecību mūžīgās problēmas, man ir vīrs, bērns un viņi ir mana prioritāte.
Laikam jau tā saikne ir pazudusi jau iepriekš, jo jau gadiem neesmu varējusi ar viņu izrunāties,kad man tas ir bijis vajadzīgs. Bet lielākoties savu enerģiju tērēju, lai atbalstītu viņu. Tāpēc šobrīd liekas,ka tā tam vienkārši bija jānotiek.
Noteikti ir forši ja ir draudzene,kam dzīve ir nokārtojusies. Kam arī prioritāte ir bērni. Mums bieži vien bija tā,ka viņa mani uzaicina uz tādu pasākumu, kur zīdainim nav vietas, bet atstāt man viņu ne gribējās, ne bija kam. Bet nu es saprotu, ka ja pašam vēl ir laiks skriet, tusēt, iedzert līdz rītausmai - tad ne vienmēr var saprast tos,kam 9os ir jāvanno un jāliek gulēt bērni.

Ir laikam 2 draudzenes, ar ko kaut cik uzturu kontaktu un satiekos. Bet tās arī nesauktu par tuvām.

Es ar lieliskām sievietēm iedraudzējos, iesaistoties dzīvnieku glābšanā. Mērķis nebija jauni draugi, bet tā sanāca, jo mēs visas degam pēc šī viena principa.

Man ir daudz, daudz paziņu, bet arvien vairāk saprotu, ka tādu īstu draudzeņu nav. Man šķita, ka man ir viena vislabākā draudzene, taču, jo vairāk dzīvē veicās man, jo dzēlīgāka un nejaukāka viņa kļuva, jo pašai dzīve nebija līdz galam nokārtota. It kā bijām uz viena viļņa, taču tajā pašā laikā sapratu, ka esam no pilnīgi dažādām pasaulēm. Draudzība nedrīkst būt skaudīga. Un draudzībai saprotošai! Un manai draudzenei ir jāsaprot, ka viņai manu vīru neizkonkurēt -viņš bija, ir un būs mans labākais draugs!
Tagad man ir daudz paziņu, bet tādu īstu, patiesu draudzeņu man nav. Bet es gribētu.

Draudzība nedrīkst būt skaudīga.

Jā, lūk šo svarīgo patiesību reizēm daudzi aizmirst. Man, piemēram, draugu lokā ir 2 draudzenes, apmēram vienā vecumā, nevienai šobrīd nav izdevies izveidot veiksmīgas attiecības un ģimeni. Bet viena draudzene tam neļauj stāties ceļā, lai justos labi un priecātos par dzīvo, bet otra atkal kļūst par nīgru tanti. Es vienmēr painteresējos kā viņai iet, kas jauns, kaut kur aicinu, uzmundrinu. Bet viņa tikai purpina. Ar viņu esot, par bērniem nedrīkst runāt, par attiecībām arī nē. Man jau, redz, nevar būt īstas problēmas, jo man ir vīrs. Tajā pašā laikā viņa nekad nepavaicā kā iet man. Un līdz ar to draudzība izplēn, jo man vienkārši apnīk vilkt.

Atslēga, kas palīdz uzturēties mājīgajā draudzības zemē ilgi un dikti, ir saruna. Gan par nagu lakām un vīriešiem, gan par to, kas sāp. Es esmu pazaudējusi cilvēkus tāpēc, ka noklusēju būtisko. Gan paziņdraudzenes (nav forši, bet pārdzīvošu), gan tiešām tuvus cilvēkus (auč!).
Foršuma faktors ir tāds, ka, kā jau šeit tika minēts, kad aiziet viena, nāk cita (kaut kā ārprātīgi ciniski izklausās), nav bijis dzīvē tāda perioda, kad draudzeņu nav bijis nemaz. Un arī pēc 25 gadu vecuma esmu sastapusi gan sirsnīgas sarunu biedres, gan dvēseles radinieces.
:-)
Dažkārt man ļoti pietrūkst to pēcpusdienu parkā ar limonādi, pirmo vakara pasēdēšanu kafejnīcās, veikalsestdienu un pārrašanos mājās 23, kas tolaik šķita tik vēlu. Tā foršā piecpasmitganieka bezrūpība un apziņa, ka rīt vai parīt draudzeni satiksi atkal. Katrā dzīves posmā ir savs skaistums, bet dažkārt uznāk nostalģija par pagājušo.

Ir tādi tiešām īsti draugi jau kopš bērnības. Tā nopietni sakontaktējamies varbūt reizi mēnesī, bet patiesai draudzībai tas netraucē un katra tikšanās vai saziņas reize nes baigo prieku. Nesen vienu draugu pazaudēju, attiecīgi arvien vairāk novērtēju tos cilvēkus, kas tiešām visus šos gadus bijuši tepat netālu un snieguši atbalstu.
Palaimējies, ka saglabāju arī draudzību ar meiteni, kuru pazīstu jau gandrīz 7 gadus. Daudzi teiktu, ka vīriešu-sieviešu draudzības eksistēt nevar, bet mēs būtu reāls piemērs. Nezinu, ko bez viņas tagad darītu.

Man ir daudz paziņas un sirdsdraudzene. Esmu pietiekami daudz draudzenes zaudējusi...Kāpēc? Nezinu. Gan jau interešu maiņa,attālums un neizrunāšanas. Es varbūt daudz gaidu no otra cilvēka,bet tas tāpēc,ka es pati tuvākajam varu atdot visu un vël mazliet. Un,ja otrs cilvēks pieviļ 1x,tad 2x vai 3x un viss. Jā,kontakts paliek,bet vairs nav tāds.
Dažreiz skatos bildes un paliek skumji,ka tas viss ir zudis. Izraudos un dzīvoju tālāk.
Un savā vecumā laikam vairs neticu tādai īstai draudzībai un vairs arī nemeklēju:-)

Man no pamatskolas laikiem nav palikusi neviena draudzene. Intereses mainījušās, vērtības arī, dzīvojam citās valstīs.
No vidusskolas laikiem man ir viena draudzene. Bet vispār man māsa ir laba draudzene.

Man ir divi draugi, kas ir pretējā dzimuma pārstāvji. Es pat teiktu, ka ar viņiem ir vieglāk nekā ar sievietēm.:-D

Man nav pilnīgi neviena draudzene, nemaz nerunājot par sirdsdraudzenēm. Nav. Precīzāk - vairs nav. Bija divas, taču, gadiem ejot uz priekšu, viss mainījās. Abas no viņām izveidoja ģimeni un attālinājās. Neskaitāmas reizes mēģināju izrādīt iniciatīvu satikties, centos glābt draudzību, taču ar laiku sapratu, ka nekas nesanāks, ja viens cilvēks ir pasaules apceļotājs-brīvdomātājs (kā es), bet otrs - ģimenes cilvēks. Beigu beigu zaudēju abas sirdsdraudzenes, bet par to īsti neskumu, jo man ir visfantastiskākie, visbrīnišķīgākie draugi-vīrieši. Ja draudzībā ar sievietēm ļoti bieži esmu izjutusi melus, skaudību, nenovīdību un citas nepatīkamas iezīmes, tad, liekot roku uz sirds, varu teikt, ka nekad ne ar vienu savu vīriešu kārtas draugu neesmu neko tādu pieredzējusi. Bet laikam pie vainas arī tas, ka pati esmu, kā es mīlu teikt, vīrietis, kurš ieslodzīts sievietes ķermenī, jo manī no sievišķās domāšanas ir ļoti, ļoti maz. Taču, ja tā padomā, mani pat nebaida tas, ka es varētu palikt pavisam bez draugiem. Esmu tik ļoti pašpietiekama un tik ļoti pieradusi dzīvot savā pasaulītē, ka citi cilvēki nereti pat traucē. Ar draugiem tiekos reizi pusgadā un man ar to pilnīgi pietiek, tāpat kā viņiem. Biežāk tikties, kopā iet uz kino, rīkot pasēdēšanas... nē, tas nav man.

Sirds draudzenes, grūti teikt, tu nekad neko par otru nevari zināt, bet es balsoju par savu zaķi(mājdzīvnieks) šajā katergotijā. Draudzenes ir, bet neteiktu, ka daudz kādas 3 ar kurām uzturu kontaktu jau sen, sen. Man vieglāk rast kontaktu ar puišiem,kā draugiem, nezinu kāpēc, bet no mazotnes tas ir.