Kāda tipa cilvēks tu esi?

Jo vecāks klūstu, jo vairāk nosplauties ko citi par mani domā, jo īpaši nepazīstamie :-)

dzivoju pec principa-govori govori, moja zadnjica slushaet. 8-)

Man ir pilnīgs PO, ko citi par mani domā. Man pat bieži patīk, ja par mani domā otrādi.

Negrasos izdabāt citiem cilvēkiem, līdz ar to - nesatraucos arī par to, ko viņi par mani domā. :-)

Ar gadiem likās, ka būs vienalga, ko citi par mani domā, bet nekā. Es kaut kā ļoti pārdzīvoju, ja kāds kaut ko sliktu par mani domā, aprunā utt. Bet gribētu, lai tā nav. :D Kā jums tas izdodas?

Lielākoties neuztrauc citu domas, jo neviens nekad labāk par mani nezinās, kas es esmu un ko man šajā dzīvē vajag/nevajag.

Mc.Queen- Pavisam vienkārši- ja tu kādam nepatīc, tās ir vina problēmas ne tavas :) galvenais ka tu patīc sev pati, nekam citam nav nozīmes ;) tā vismaz dzīvoju es.

Pie dir...s viss

Man ir vienalga.
Man šķiet, ka tas man no mammas, jo viņa vienmēr, cik atceros, ir teikusi, ka viņai vienalga, ko citi domā, ko citi teiks vai citi sapratīs utt. Tad nu es ņēmu no viņas piemēru un uzaugu ar tādu pašu vienaldzību pret to, ko citi par mani domā.

Neko nejūtu, nekrenķējos, ja kāds aprunā. Man vienalga. Es nevaru izpatikt visiem un galvenais man ir būt godīgai pret sevi. Mani interesē tikai man sirdij tuvo cilvēku viedoklis un attieksme pret mani, ja rodas kaut kādas nesaskaņas, tad mani tas satrauc, bet pret svešiniekiem, kas tikai muti dzesē, bieži runā skaudības vadīti vai kaut kādu savu principu pēc ... Nu lai jau. Bet es netaisos tajā iedziļināties, jo zinu, ka nepatīku pārāk daudziem.

Man rūp, ko par mani un manām izvēlēm domā ģimene un tuvākie draugi. Par pārējo viedokli samērā vienalga, lai gan tas ir atkarīgs no tēmas. Piemēram, par profesionālo darbību, ja zinu, ka konkrētais cilvēks ir jomas speciālists un viņa viedokli attiecīgajā jautājumā cienu. Kaut kā tā. Savukārt par, piemēram, ārējo tēlu laikam pilnīgi neviena viedoklis nav īsti svarīgs. :-)

Kādi citi? Es dzīvoju sev. Es uztraucos, ko es pati par sevi domāju.

Domāju un ceru, ka man vienalga. Par sevi, savām attiecībām un darbu nevienam nestāstu, jo tas ir vairākkārt pierādījies, ka jo mazāk apkārtējie zin.
.
Tomēr, dažreiz jāprot uz sevi paraudzīties kritiskāk un tas "atmošanās zvans" var būt arī cita cilvēka teiktais.

:D
..zin, jo labāk pašam.

Man ir vienalga un to pašu nereti cenšos iemācīt arī citiem. Ir laba grāmata par šo tēmu, ko nesen izlasīju, ''Fuck It Therapy'' saucās.

Es kaut kā ļoti pārdzīvoju, ja kāds kaut ko sliktu par mani domā, aprunā utt. Bet gribētu, lai tā nav.

++
Bet es ātri to aizmirstu, un ilgi nepārdzīvoju. :D Tagad gan vairs nav tik traki, kā bija agrāk. Mēģinu tikt sev pāri. :D

Man ir svarīgi, ko par mani kā personu domā tie no kuriem ir tieši atkarīga mana labklājība - vīrs, darba devēji, pašas un vīra tuvākie ģimenes locekļi, pasniedzēji, utt. Ne tādā ziņā, ka es gaidītu, ka viņi visi sapratīs un atbalstīs katru manu lēmumu, bet tādā ziņā, ka viņi zina, ka es rīkojos pēc labākās sirdsapziņas.
Kādreiz nokļūt muļķīgā situācijā vai izgāzties kā vecai sētai man gan nav īpaši bail - mans ego nav tik vārīgs, lai ciestu no sīkumiem.

MoonLady, jā, agrāk bija trakāk, bet nu jau man tūliņ 30, bet vienalga neesmu kļuvusi par dzelzs veceni. :D Cenšos uzaudzēt to biezo ādu, ceru,ka līdz pensijai izdosies. 8-)

Es neteiktu, ka uztraucos, bet man ir svarīgs savu mīło cilvēku viedoklis un saistībā ar darbu - darba devēja, klientu un darba kolēgu viedoklis. Neuzskatu, ka vienmēr visu zinu un parasti ieklausos citos uzskatos, bet tas nenozīmē, ka cenšos izpatikt kādam, piespiežot sevi.

"Labprāt paklausītos vēl, bet man pie kājas" :D