Depresija

Un ko tas spečuks izdarīs? Vienīgi uz īsu brīdi iedvesmojoši apmānīs klientu, līdz tas klients atgriezīsies reālajā dzīvē un sāksies viss no gala. Spečuks naudu neiedos un draugu arī nesagādās.

Nebārsties ar apgalvojumiem par spečukiem,ja tev nav saprašana par to kā terapija palīdz un vispār kāds ir tās mērķis.

Medikamenti patiešām atņem pilnvērtīgu saprātu.

Tiešām vienkārši beidz komentēt par šo tēmu.

Kā tikt galā ar depresiju? Grūti, bet lielākoties tas ir darbs ar sevi. Psihoterapija noteikti nav must have. Zāles arī nav, bet īslaicīgam risinājumam, lai saņemtos, diezgan noder.
Man kaut kur 7 gadus bija/ir depresija(joprojām ir problēmas, bet nav vairs tik kritiski) , pieredze ar psihoterapeitiem, psihiatriem, daudzām zālēm, klīniskiem psihologiem, atbalsta grupām, pašiedvesmu, meditācijām un esmu pierakstīta uz hipnoterapiju. Personīgās pieredzes ar stacionāriem nav, bet ļoti labi zinu cilvēkus, kas tur bijuši. Ja tev ir nopietna problēma, vari uzrakstīt privāti, parunāsim. Cilvēkus, kam nav tādu problēmu, viņu viedokļus par terapiju kā must have neņem vērā. Terapija ir ilgs process, vismaz vairāki gadi. Pazīstu pusmūža cilvēkus, kas gājuši vismaz gadus 10, bet izārstējušies nav. Tas ir individuāli un ne katram der, kā jau visas lietas uz pasaules. Ja nekad neesi gājusi, vari izmēģināt, varbūt tev derēs. Bet būtībā cilvēki, kurus pazīstu un kam ir kļuvis labāk, paši sevi iedvesmojuši uz to bez psihoterapeita.

Ā, izlasīju, ka draudzenei problēmas, nevis tev. Man ir centušies palīdzēt daudz cilvēki, bet labums no tā bija pāris mēneši. Galvenais, ka viņi teica tiešām noderīgas lietas, bet sapratne par šīm lietām nākusi tikai pēc vairākiem gadiem... Tie cilvēki nebija mani labākie draugi, bet vīrieši, ar kuriem veidoju attiecības, un viņi vairs nav manā dzīvē.
Man ir draudzene ar ēšanas problēmām, viss tas, ko es vai viņas vīrieši saka, viņa neņem vērā.
Cilvēkam no malas nevar palīdzēt. Vari atrast info par ārstēšanos, atbalsta grupu iesaki, forumus par depresiju iesaki, bet viss cits viņas rokās. Protams, iepriecini ar ikdienišķiem sīkumiem, sarunām pie vīna glāzes, meiteņu vakari utml. Bet tā būtiski nespēsi palīdzēt, viņai pašai jāgrib un jādara.

Mēnesnīca, netēlo gudrinieci, pat ja tu esi psihiatrs. Labi zināms, ka gan terapija, gan zāles palīdz tikai to lietošanas laikā un īsi pēc tam, ja cilvēka dzīves apstākļi paliek nemainīgi. Nu, labi, var jau uzskatīt, ka cilvēks ir pie pilna saprāta, ja, piemēram, viņš 100 reižu dienā vārīs zupu, jo kāds tikpat daudz reižu to izlies laukā. Visi kukaiņi tā izdarīs (viņi gan nevāra zupas!). Un jebkurā gadījumā zāles atstāj negatīvu ietekmi uz smadzeņu darbību, jo nav iespējams detalizēti nofiltrēt negatīvās izpausmes. Tiek aizturētas arī pozitīvās, par visu pārējo organismu nemaz nerunājot.

Es uzskatu,ka ja periodiski uznāk tā saucamā depresija, tas ir pat ļoti normāli. Līdz ar laikapstākļu maiņu, dzīves notikumiem un tā tālāk.
Vienmēr jau ir kāds iemesls kapēc tā,protams, bet iespējams,ka cilvēks pats nezin kā ko pamainīt,ko vēlas un arī vājš raksturā. Ir tomēr pašiem jāgrib kaut ko mainīt,nevis gaidīt kad cits kāds kaut ko palīdzēs vai ieteiks ko darīt.
Un vēl, ir cilvēki kas raksturā ir emocionālāki,kas ir tikai normāli. Ne jau visi var skriet, darīt un vienmēr būt ar smaidu uz lūpām.
Es persinīgi, bieži domāju par lietam, aizdomājos waay too much vienkārši. Kas arī nav slikti, bet no otras puses tas mani nomoka.

Pazīstu pusmūža cilvēkus, kas gājuši vismaz gadus 10, bet izārstējušies nav.

Vari nosaukt cilvēku, kas IR izārstējies?

Bet būtībā cilvēki, kurus pazīstu un kam ir kļuvis labāk, paši sevi iedvesmojuši uz to bez psihoterapeita.

Šai gadījumā vai nu nav bijusi slimība un viņi sakārtojuši savas domas vai arī slimība pastāv joprojām, tikai viņi novērsuši tās izpausmju cēloņus.
..
Rodas jautājums, kas tiek saukta par slimību: tās cēloņi (ģenētiski noteiktā uzņēmība pret nelabvēlīgiem faktoriem) vai tās izpausmes. Es definēju kā pirmo variantu. Un nesakārtotus uzskatus vispār nevar saukt par slimību.

Skudrulāci, terapijas dēļ tiešām nezinu nevienu, kam būtu ilgstoši kļuvis labi, tāpēc neesmu terapijas fanāte.
Depresijai ir daudzi iedalījumi, arī diagnozes kodi dažādi. Ir depresijas, kas saistītas tikai ar ķīmisko vielu trūkumu, ir kas ar garīgām problēmām, ārstēšanas arī var būt dažādas.
Nezinu nevienu, kas būtu pavisam ticis galā, bet zinu tādus, kuri no dārzeņa stāvokļa sevi pacēluši līdz normālam vai nosacīti labam stāvoklim, kad bezdarbības brīžos uznāk melnie, bet ikdienā nav. Un tas paveikts bez terapijas, 30-40eurx4 reizes mēnesī daudzus gadus...
Tā vispār depresīva tēma, jo es arī domāju, ka pavisam tikt galā ar to nevar nekādi. Daudzi, ar kuriem esmu runājusi, man nepiekrīt un tiešām varbūt labāk domāt, ka var tikt galā, lai neiegruzītu sevi, ka visu mūžu būsi tāds. Arī zāles dzerot tu nekļūsti pozitīvs, iedarbība ir cita.

Es piekrītu, ka zāles atstāj negatīvu iespaidu uz cilvēku. Tieši fiziskās kaites man kaut kādas nav. Man atmiņa un koncentrēšanās spējas sajājās. Bet ja tas kaut cik palīdz savākt sevi un piecelties no gultas, tad jāizvēlas prioritātes pēc savām iespējām. Visu dzīvi dzert zāles nav prāta darbs, kaut tāpēc, ka normālu bērnu gribu iznēsāt. Neesmu pret zālēm uz, piemēram, pāris gadiem vai tml.
Bet neaizmirstam, ka viss tas, ko cilvēki lieto ikdienā, arī mūs negatīvi ietekmē. Kontracepcijas tabletes, alkohols utt., tā kā depresiju zāles nav jānosoda tiem, kas, piemēram, katru nedēļas nogali iedzer.

Mēnesnīca, netēlo gudrinieci, pat ja tu esi psihiatrs. Labi zināms, ka gan terapija, gan zāles palīdz tikai to lietošanas laikā un īsi pēc tam, ja cilvēka dzīves apstākļi paliek nemainīgi. Nu, labi, var jau uzskatīt, ka cilvēks ir pie pilna saprāta, ja, piemēram, viņš 100 reižu dienā vārīs zupu, jo kāds tikpat daudz reižu to izlies laukā. Visi kukaiņi tā izdarīs (viņi gan nevāra zupas!). Un jebkurā gadījumā zāles atstāj negatīvu ietekmi uz smadzeņu darbību, jo nav iespējams detalizēti nofiltrēt negatīvās izpausmes. Tiek aizturētas arī pozitīvās, par visu pārējo organismu nemaz nerunājot.

Ja cilvēka dzīve palikusi nemainīga,tātad ārstēšanās ir neefektīva un tā jāturpina.
Vai savu apgalvojumu par medikamentiem vari pamatot?

Es piekrītu, ka zāles atstāj negatīvu iespaidu uz cilvēku.

Jebkuri medikamenti atstāj sekas. Tas ir tikai loģiski,bet man interesē,kādēļ tieši par medikamentiem,kas tiek lietoti depresijas gadījumā šeit ir tik negatīva nostāja, piemēram,no Skudrulāča puses.

Madasahatter viedoklis par depresiju ir nezinošs. Depresijā var būt depresijas un mānijas epizodes, mānija ir pacilātība vai tml.
Vēl var būt rekurentīvas depresijas epizodes, kas nozīmē, ka cilvēks ik pa laikam ir depresijā
Utt.
Neesmu ārsts, bet savas pieredzes zinu, ka depresija ir dažāda.

Vai savu apgalvojumu par medikamentiem vari pamatot?

Te tikko cilvēks pirms tevis uzrakstīja. Bet tas ir skaidrs jebkuram puslīdz izglītotam cilvēkam, ka jebkura zāle atstāj negatīvu ietekmi uz organismu.

Jebkuri medikamenti atstāj sekas. Tas ir tikai loģiski,bet man interesē,kādēļ tieši par medikamentiem,kas tiek lietoti depresijas gadījumā šeit ir tik negatīva nostāja, piemēram,no Skudrulāča puses.

Ir cilvēki, kuri labāk maitā organismu gan garīgi, gan fiziski, lai glābtos no viņiem traucējošākas kaites. Gaumes ir dažādas. Es esmu pret zālēm kaut vai tāpēc, ka pēc to lietošanas nebūs panākts it nekāds efekts.

Pirms 5 gadiem man bija diagnosticeta depresija. Mocijos daudzus un ilgus gadus. Biju griezusı rokas, domajusi par pashnaviibu un vel visadam stulbibam. Tad bija kauns iet pie psihiatra, tacu pati ilgi domaju un kaut ka sanemos un aizgaju. Psihiatrs izrakstija Antidepresantus un nomierinosus lidzeklus, no kuriem ar laiku kluva vieglak. Zales lietoju diezgan ilgi, lidz vienu dienu sapartu, ka viss ir labi un izdomaju, ka zales nelietosu un nekad vairs nenoklusu depresijas nagos, darisu to, kas patik un sagada prieku.
Aizgaju no darba, mainiju dzivesvietu un censos darit tikai to, kas patik. Protams, ik pa laikam uznak melnie, tacu atri vien daru to, kas patik un nelauju atkal iesligt depresija.
Taja laika draudzenes ipasi neklausijos, jo pasai likas ka visi vel tikai sliktu. Pamegini draudzeni izdabut lauka no vinas komforta zonas, gan jau zini ko vinai vislabak patik darit. İedrosini aiziet pie arsta. Vai vina pati saprot, ka ir depresija?

Arī uzskatu, ka zāles to lietu neatrisinās. Tas viss nāk no cilvēka iekšpuses, tā teikt.
Ir protams situācijas kuras nevar mainīt, bet visu uzlabot vienmēr var gan. Kaut vai ne tā kā vēlētos, bet savādāk. Jāstrādā ar savām emocijām. Man personīgi palīdz grāmatu, filmu pozitīvu skatīšanos. Vismaz uz to brīdi es saņemu pozitīvo lādiņu.

Cilvēki mēdz jaukt psihologus ar psihoterapeitiem. Ja pirmie sniedz īslaicīgu palīdzību, atbalstu, uzmundrinājumu, tad otrie ar cilvēku strādā ilgstoši. Psihoterapeita uzdevums nav stāstīt klientam to, ko viņš vēlas dzirdēt, psihoterapeita uzdevums ir palīdzēt klientam paskatīties uz lietām no citas puses, "iznest" no zemapziņas tās dziļi apslēptās lietas, kas traucē dzīvot, pārstrādāt tās un atstāt pagātnē.
Ir tikai normāli, ka terapijas sākumā paliek (it kā) tikai sliktāk, ir jāpaliek. Jo bez paskatīšanās acīs tām draņķībām, kas sēž iekšā, nebūs nekāda progresa, nekādas laimīgas dzīves. Daudzi to nesaprot, daudzi līdz galam nevēlas mainīties, daudzi nesaprot, kā notiek un kas vispār ir terapija.
Par depresiju - jā, teorija ir, ka depresija ir slimība, kuru izraisa ķīmisko vienu disbalanss smadzenēs. Bet kā tas tur ir radies? Kā notiek domāšana? Tas tāpat ir ķīmisks process. Tādā gadījumā rodas jautājums - kas bija/ir pirmais - ķīmiskais disbalanss (no kā?) vai bērnības traumas, kas ietekmējušas domāšanu (mainījušas smadzeņu ķīmiju).
Pēc personīgās pieredzes - jā, iespējams no dzimšanas esmu emocionālāka un man ir nedaudz lielāka nosliece uz depresīvu noskaņojumu, bet pilnīgi noteikti ķīmisko vielu disbalanss manās smadzenēs nav radies ne no kā. Manas depresijas un visu pārējo problēmu pamatā ir bērnības pārdzīvojumi (kam, starp citu, nemaz nav jābūt fiziskai vardarbībai, augšanai bērnu namā vai seksuālai izmantošanai, kā ir pierasts domāt), kas ir sačakarējuši manu domāšanu, kā dēļ es visur saskatu draudus, negatīvo, kā dēļ es sev neļauju dzīvot tā, kā vēlos, kā dēļ man ir problēmas veidot attiecības, uzticēties utt
Summējot visu iepriekš uzrakstīto palagu - pēc manas pieredzes, ja ir ļoti slikti, tad medikamenti dod pirmo atspērienu, stimulu kaut ko sākt darīt. Bet galvenais ir strādāt ar sevi. Vieglāk un efektīvāk tas ir izdarāms ejot psihoterapijā. Un ļoti vajadzīga šeit ir paša cilvēka sapratne un vēlme dzīvot labāk. Nav pat jāgrib tūlīt un tagad kaut ko kardinālli mainīt (tas īstenībā nemaz nav iespējams), ir tikai jāgrib dzīvot labāk, jāgrib būt laimīgam. Un jāapzinās, ka nav nekādas burvju zāles, superdakteru, Hariju Poteru, kas to visu var paveikt paša vietā. Un tas aizņem laiku, spēku, un ka attīstības un mainīšanās process nekad nebeidzas.
PS. Ja ir kādi jautājumi - PM.

myth
+++

Manuprāt, šī tēma ir bijusi tik aktuāla vienmēr, ka nu jau šķita - visu visi beidzot ir sapratuši, vismaz to pamatu. Bet, redz, ka nē, jo vēl joprojām pastāv uzskati, ka nav jau tie mērķi jāliek milzīgi.. Tā pati izkustēšanās var būt aiziet uz veikalu pēc pārtikas vai pagatavot garšīgu maltīti, skopt sevi vai dzīvojamo platību. vai, ka tikai plikas zāles sniegs labāku dzīvi. Nē, tā tās lietas nenotiek! Pati kā cilvēks ar depresijas, anti-depresantu un b(p)ūšanu slimnīcā varu apgalvot vienu - cilvēkam pašam ir jānonāk pie secinājuma, ka kaut kas nav labi, un jāgrib to mainīt! Ne mamma, ne tētis, ne kaimiņš, ne labākā draudzene to neizdarīs. Jā, tu vari kaut kā šo procesu ietekmēt, bet ne mainīt.
Runājot par zāļu ietekmi, pēc vairāku zāļu nomaiņas, kā arī dzīvību apdraudoša notikuma blakusparādību dēļ esmu kategoriski pret tām, taču neesmu ar psihiatra nosaukumu pie krūtīm, kā rezultātā pieņemu, ka kādam tās palīdz. Bet to nevajadzētu uztvert kā glābšanas riņķi, kas glābs no visām problēmām, jo vienīgais, ko tas ar cilvēku ilgtermiņā spēj izdarīt, ir padarīšana cilvēku par vārītu burkānu.
Terapijas, apzināšanās par to, kas notiek, kā arī apkārtējo atbalsts (ne mudinājumi iet uz veikalu vai sakopt sevi), manuprāt, ir svarīgākais, lai izveseļotos, kā jau katrai smagai slimībai.

Paņem priekšā, uzreiz uzveiksi depresiju.