Man ar puisi ir gadu starpība, ap 7 gadiem. Var teikt, ka vasarā vairāk laika pavadīju pie viņa pa nakti nekā mājās. Mamma bija lietas kursā, tētis nē, jo tētis ir ļoti stingrs. Tāpēc ar mammu teicām, ka esmu pie mammas. Tētis ticēja. Viss bija kārtībā.
Mēs kopā taisījām ēst, kārtojām istabas, braucām iepirkties, drēbes, ēdiens.
Man pie viņa stāv puse manu drēbju, zobu birste, kosmētika, čības nu viss. Runājām, ka pēc maniem astoņpadsmit dzīvosim kopā, viss patiešām bija nopietni.
Bet ir tā, ka no viņas puses nav iniciatīvas, piemēram, man rakstīt, es varu divas dienas nerakstīt, labrīt, un, viņš nemaz neuzrakstīs. Bet nu lieta ne par to.
Kad biju pie viņa. Viss ok. Kad viņš veda vakar mani mājās, mašīnā, ne vārdu nepateica, ne atā, ne buča. Un viss. Todien es uzrakstu, mierīgi, Labrīt, vari paskaidrot, kas pēdējā laika notiek? A viņš uzrakstīja, ka nekad neticēja man un nezin, ko talāk iesākt. Jo viņa klātbūtnē meloju tētim, ka esmu pie mammas, meloju skolotajai, draudzenei, no vienas puses es viņu saprotu, es iespejams arī neticētu, bet tomēr, es prasīju vai varu darīt kaut ko lietas labā, viņs teica, ka nezin, es piedāvāju pauzi, viņš piekrita, nu pagāja jau 4 dienas, man ir ļoti bēdīgi un nemaz neko ēst negribas. es viņu stipri mīlu, bet man liekas, ka ja cilvēks netic tagad, kā viņs var ticēt arī pēc tam, ka man pieradīt, ka melošana bija viņa labā un, ka viņam es nekad nemeloju.
Īsāk sakot, es nezinu ko man darīt,negribu laist,bet ja nu tas tagad būs vieglāk nekā pēc tam. Es nezinu ko darīt. (s):'-(:'-(