viss taču būs labi, jā

Izšķīros no 5 gadu ilgām attiecībām+1 gadu pirms tam bijām tikai draugi.
Izšķīros šī gada martā. Johaidī, ātri laiks skrien, 8 mēneši jau pagājuši!!! Liekas tas bija nesen, jo ļoti liels notikums manā dzīvē tas bija. Nu jau man 4 mēnešus ir citas attiecības, un vēl pirms tam 4 mēnešus baudīju randiņus un brīvas meitenes dzīvi.
Bet par pārvarēšanu manā gadījumā tas nebija TIK smagi, cik es iztēlojos pirms to reāli izdarīju. Jo reāli briedu tam laikam gadu vai 1,5g. Un pēdējais pusgads jau bija galīgi garām.Pārcietu to vieglāk nekā iedomājos tieši tāpēc, ka izdzīvoju līdz galam attiecību beigu fāzi un biju nobriedusi. Bet pats akts notika ļoti spontāni, pēc liela trača ko viņš uzrīkoja. Sapratu, ka tas ir labs moments lai paņemtu cepuri un aizietu. Viņam tas bija milzu šoks, jo es tik ilgi pacietu viņa nepilnības, ka viņam bija liels šoks, ka šī nav kārtējā tāda reize kad paciešu. Mīlēju to cilvēku patiešām, ir vēl saglabājusies radniecības jūtas un vispār siltums uz to cilvēku, bet es vnk nespēju būt kopā, bija par grūtu. Bet tāpat šķiroties bija trauksmainība, arī pāris nedēļas asaras šad tad (bet salīdzinoši ne daudz). Bet trakākā sajūta bija, ka saproti, ka tas notiek pa īstam un, ka tas nav sapnis vai murgs no kura pamodīsies. Bet tas bija to vērts. Un arī tu ar laiku sapratīsi - tas bija to vērts!!!! :) Nu ļoti daudz ar draugiem tagad komunicē, emocionālo siltumu saņem citur :) un iedomājies.... visas durvis dzīvē ir vaļā, super!! :)

Vnm esmu normāli tikusi galā, šobrīd, kad sanācis tā, kā ir, - nezinu, kur likties un kā pārdzīvot, tad nu - pinkšķis, vinčiks, draudzenes. paies pāris dienas, un jāsāk vākties kopā, bet man ir jāizsāp, jāpanūģojas, kamēr pati sev sākšu riebties, kāda lose esmu palikusi, un tā man būs lielākā motivācija saņemties :) bet vēl esmu ceļā uz to :)

Man bija līdzīgi kā paulalala. Tik daudz asaru, pārdzīvojumu un histēriju attiecību pēdējā posma laikā, ka pēc galīgās šķiršanās neviena asariņa nenobira un vispār gandrīz nepārdzīvoju. Iespējams palīdzēja arī tas, ka bija daudz uzmanības no citiem puišiem, jo gandrīz uzreiz sāku strādāt bārā. Ikdienā gan tik skaisti viss nav. :-)

Mistel - ko tu biji domājusi ar to, ka ikdienā tik skaisti nav?

Sisley - vnm esi normāli tikusi galā? izklausās, ka šādas pieredzes bijušas vairākas, attiecīgi - attiecības nav bijušas baigi ilgstošas. Vai es kļūdos? Jo ir tomēr atšķirība šķirties no pusgadu ilgām attiecībām vai 6 gadus ilgām attiecībām...

Vnm esmu normāli tikusi galā, šobrīd, kad sanācis tā, kā ir, - nezinu, kur likties un kā pārdzīvot, tad nu - pinkšķis, vinčiks, draudzenes.

Man jau kādu laiciņu ir tieši tāpat kā Sisley.
Laikam jau viss atkarīgs no attiecībām, sajūtām. 3 mēnešu laikā laikam var just ko tādu, ko nevar sajust 3 gados.
Kad pagājušā decembra beigās izšķīros no garām un nopietnām savām pirmajām attiecībām (jā, likās īstais un vienīgais), protams bija skumji, bet tiku pāri salīdzinoši viegli, biju patiešām stipra. Sāku veltīt laiku sev, skola un darbs paņēma garas ikdienas stundas. Par tām attiecībām vairs diži nepārdzīvoju, vis labs, kas labi beidzies. Ar naidu nešķīrāmies.
Bet pēdējo mēnesi (nu jau mazliet vairāk) gan netieku ar sevi galā. Bija pusis, itkā nekas nopietns tur nebija, bet ajjjj, kā man viņš patika. Un jau daudzus, daudzus, daudzus gadus patika. Un viss kaut kā pačibēja, laikam jau pašiem nav skaidrs, kāpēc. Jā, viņš stulbi izdarīja un es stulbi izdarīju. Bet es nedomāju, ka viņš baigi pēc manis ilgojas vai pārdzīvo, tāpēc es esmu likusi viņu mierā un neuzbāžos. Protams, cerība manī mirst pēdējā. Tā urda, grauž, ik pa laikam iekšas plēš. Bet es nevaru piespiest kādam iepatikties.
Laikam jau laiks dziedēs visas sāpes, es ceru, ka arī šīs. Nu jau pamazām sāku randiņot, satieku jaunus cilvēkus, mazliet sāku vērt sevi vaļā. Jo vienubrīd bija tā, ka mani pat sauca uz tikšanos, bet es sameloju, ka esmu slima. Jo nu vienkārši nespēju aiziet. Stulbi, es zinu. (t)
Mans ieteikums laikam ir ļaut laikam iet, meklēt jaunus hobijus un ar ko sevi nodarbināt. Un vīns, protams, vīns palīdz... :D :D

viss noteikti būs labi. Man jau liekas, ja es varēju tikt pāri savai sāpei pirms pāris gadiem, tad visi var.
Nomocījos gan kādu gadu vai vairāk, bet izmocīju un viss. Tagad pat vairs nesaprotu, ko tik ilgi var;eju raudāt? :D
Tā kā man nebija īpašas iespējas skraidīt uz ballītēm un pie draudzenēm, tad man tas process vilkās ilgi. Bet nu laikam pēdējais pakāpiens, kas izrāva mani no tā murga ārā bija tas, ka parādījās nākošais ,un tad jau bija pavisam citas domas galvā :D

Oi, Minci es lasu, un pilnīgi kā par sevi :D Man ar bija šitāds gadījums par it kā neko nopietnu, bet sirds vēl ilgi kaut ko cerēja un gaidīja. Un dusma uz sevi, ka nav iznācis , un ka varēja taču būt tik forši utt :D

Es teikšu tā, nav man to draugu nedz draudzeņu Rīgā.
un laikam savā ziņā nevēlos sūdzēties.
bet bail paliek no sevis, kad jau 4 dienas no gultas piecelties nevaru. vai tiešām es esmu tik nožēlojama....

Īsu attiecību izbeigšana varētu būt tādā ziņā sāpīgi, ka tas notiek vēl iemīlēšanās posmā. Kad emocijas ir visstiprākās. Kad liekas, ka ja būtu palikuši kopā tad sazin kāda love būtu bijusi...
Ilgstošās attiecībās tās ir cita veida sāpes... sāpes mest prom to, kas ilgi gadiem būvēts, pilnīga dzīves maiņa (iespējams, arī dzīvesvieta - kā bija man), žēl otra cilvēka ļoti, kā arī drausmīga nepierastuma sajūta, kas man savukārt arī bija grūtākais, šķirties no lielas daļas savas dzīves.

Melita1 - gultā gulēt ir sliktākais variants. Jo tā var sadomāties arī ja dzīvē viss kārtībā, kur nu vēl ja tiešām kaut kas. Uztaisi guļamistabā remontu piemēram :)

pirms 4 dienām pieliku punktu savām pirmajām īstajām attiecībām. arī man likās, ka būs tas īstais un vienīgais. bet tā nav. sajūtas... dažādas. ir traki, bet gan jau, ka būs labi.

Tieši tā! Man ir bijušas 2 attiecības, kas ilgušas 2-4 gadus, kas kkā vnk automātiski beidzās. Es tajās nebūtu gatava precēties, visu dzīvi pavadīt kopā, ne pēc pusgada, ne tiem gadiem. šobrīd - attiecības bija īsas, bet zināju, ka ir tas mans, it kā - abpusēji. Lai nu kā, tagad ir daudz grūtāk, kā pēc pāris gadu attiecībām.. Nejau laiks kko ietekmē, bet sajūtas :)
Kgan, tgd secinu, ka nekas to neietekmē, ja Tevi apčakarē :D bet nu, ar laiku viss.. :)

Vīrieša stāsts.
Tieši šobrīd uzsāku sevis salāpīšanas procesu. Ir tā, ka īsti vairs nav ar ko just sāpes, liekas, ka visi nervu pavedieni ir saplēsti gabalos un cilvēks, kas pie tā vainīgs, turpina tīksmināties. Nav dusmu, ir tikai vilšanās un alkstu miera. Daļēji viss jau ir ok - pats esmu mierā ar to, ko esmu ieguldījis visā un zinu, ka mana laime gaida citur. Pāris treniņi, jauki cilvēki blakus un viss būs kā nākas. Darbs palīdz.

-Rūū-, kas noticis? :-/

Sisley Dzīve pilna riebīgu joku. Tev arī, kā izskatās.

-Rūū-
visiem savā ziņā ir emocijas un otra galvā neielīst.
es atceros, kad man bija 17, kā raudāju. tagad tas liekas smieklīgi.
taču kādēļ tagad ir tā, ka sajūta, ka puse no manis norauta.

-Rūū-, tā ir, tādēļ šobrīd neesmu nekāds padomdevējs šajā jomā. Bet nu - viss ar laiku un vis uz labu, tie paši banālie teicieni, kas šobrīd nedarbojas man :-D:-)

Jāaaa, tik skumīgi, ka vairāk nav 17 :-D

Jūtu līdzi! Nenosodi sevi, tas ir tikai normāli, ka neko negribās darīt. Izraudies, izgulies, izsāpi to visu!