Vecāku cilvēku palaišana sēdēt sabiedriskajā transportā

Tūlīt tu dabūsi :-D

Un ko tu wee darīji? protams, ka neko?

a ko es varēju darīt ? nu nopietni... mēs braucām uz dārziņu no rīta , viņs iespītējās un mājās nečurāja , sēdēja trolejbusā un apčurājās , vairāk par trolejbusu mani uztrauc fakts , ka manam bērnam ir slapjas bikses :)
Pateicu vadītājai , ka tur ir slapjš sēdeklis un viss :D

Es arī domāju par vadītāju. Jācer, ka viņa kaut kā rīkojās un neviens neiesēdās čurās (t)

Ja sanāk braukt ar sabiedrisko, nemaz nemeklēju vietu, kur apsēsties. Sievietes, bērni un cilvēki gados lai piepilda vietas pirmie, tas būtu tikai loģiski no cilvēciskā aspekta. Man ceļi vēl netrīc, varu pastāvēt ar norunu, ka neviens nebāž savus locekļus man sejā un neelpo tieši ausī.

Pirmajās sēdvietās, kas paredzētas invalīdiem un pensionāriem, nekad nesēžos. Jau bērnībā man to iemācīja. Citās vietās varu palaist kādu vecu cilvēku vai invalīdu, ja nav tik citu brīvu vietu. Bet vispār man tas liekas dīvaini, ka to daru es, nevis kāds jauns vīrietis, piemēram.

Jāa, 100% piekrītu. Pārsvarā laiž apsēsties tieši sievietes, kundziņi sēž, aci nepamirkšķinot :D Tik ļoti acīmredzami tas ir.

Arī esmu ievērojusi, ka tās ir jaunas sievietes, kas laiž apsēsties vecākus cilvēkus/grūtnieces. Ne čaļi un spēcīgi jauni vīrieši.
Es varu saprast, ka sieviete var slikti justies un gribēt apsēsties (pašai MR laikā ir bijis tā,ka, ja neapsēstos, tur pat izklātos uz sab.tr grīdas), bet kas tādam jaunam vīrietim varētu kaitēt, izņemot galvas slimības, tiešām nesaprotu.
Pašai nācās ar vecomammu doties uz Stradiņiem. Tiešām brīnos, ka jaunie medicīnas studenti aizņem pensionāriem un invalīdiem domātās vietas un, aci nepamirkšķinot, turpina sēdēt, kad acīmredzami vecs cilvēks (turklāt dodas uz slimnīcu, aļo, garāž!) nevar nostāvēt (87 gadi omai, invaliditātes apliecība, staigā ar spieķīti, padūšīga, nu tiešām nevar līkumos nostāvēt kājās- prasīju, lai tie sušķi ceļas un laiž cilvēkus, kam šīs vietas paredzētas)

Šodien pat saskāros ar penisonāri,kura iekāpjot autobusa ,neskatoties uz to ,ka brīvas bija vismaz 5 vietas un vel invalīdu vieta ,izvēlējās tieši mani bakstīt ārā no vietas . Atvainojiet ,bet šādus cilvēkus vienkārši nevar cienīt ,man arī pa lietu negribas iet 10km ,lai nokļūtu lidz centram un auto šobrīd arī nevaru atļauties . Es pilnigi piekrītu par to , ka "karstajos" laikos varetu ieviest ,piemēram ,0.30centus. Tā nav liela summa, ja līdz ārstam vajadzēs, tad samaksas ,nav ko vizināties garlaicības pēc un vēl cilvēkus tramdīt . Ļoti labi saprotu arī jauniešus un strādājošas personas ,kuras vēlas apsēsties , pati stradaju medicīnā un pec nostrādātās diennakts uz ātras palīdzības atļaujos arī apsēsties un nedrebēt par katru pensionāru ,kurš iekāpj.

Es padomaju par tiem jauniesiem kuri nelaiž tos tantukus.
Tā ptoblēma ar agresīvajiem tantukiem nav pirno dienu. Vienkārši tas jaunietis kurš pirms 10 gadiem bija pirmklasnieks ar smagu somu, ir ticis izdzīts no sēdvietas un pazemots... Nedomāju ka viņam ir kaut kāda baigā cieņa pret pensionātiem. Dīzak aizvainojums un nepatika, un viņš par spīti nelaidīs sēdēt. Tas jaunietis 12-18 vai vairāk gadiem noteikti to nav aizmirsis.
Pati studiju gados esmu redzejusi, kā tas nevarīgais tantuks izgrūž no sēdvietas bērnu un vēl nolamā gan viņu, gan viņa mammu.

Agresīvos tantukus vēl bezkaunīgākus padara fakts,ka viņi uzbrūk tieši neaizsargātākai sabiedrības daļai. Neesmu redzējusi,ka kāda pensionāri bravūrīgi mestu no vietas ārā pieaugušu vīrieti, kamēr skolēnus un jaunas meitenes,viņas ir pirmās, lai pāraudzinātu.

Mēnesnīca
Tieši tā. Bet kāpēc? Es to saprotu, ka viņas domā, ka mazākie nemācēs sevi aizstāvēt, vai kā.

Tas ko rakstīšu nebūs par pensionāriem, bet par grūtnieci. Reiz braucu ar 21 autobusu uz alfas pusi. Iekāpu pie botāniskā dārza un par cik autobuss bija gandrīz tukšs apsēdos. Pie nacionālās bibliotēkas iekāpa briesmīga paskata 30-35 gadus veca/jauna(pēc izskata visi 45) grūtniece tērpusies galīgi kā jukusī. Man gan pēc apģērba, gan pēc matu sakārtojuma un makeup atgādināja pepiju garzeķi :D par cik bija daudz brīvu vietu blakus man, tad turpināju sēdēt un klausīties mūziku austiņās. Vienā mirklī jūtu,ka šī man baksta roku un burtiski plēš jaku mēģinot noraut mani no sēdekļa. Nesaprotot es izņēmu austiņas un šī man saka,lai ceļos augšā,ka viņa tur sēdēs.. nu neko, palaidu,jo grūtniece, nemaz neskatoties uz to,ka blakus bija brīvas vietas. Es nostājos viņai blakus un skatījos ārā pa logu. Par cik ieliku vienu austiņu,tad dzirdēju visu,kas notiek autobusā. Tā nu stāvu un skatos ārā uz ēkām utt., kad pēkšņi viņa pa pus autobusu iebļaujas " ko tu blenz uz mani?". Visi apkārtējie pasažieri nesaprotoši paskatījās uz viņu, tajā skaitā arī es. Par cik diena bija skaista, laikapstākļi fantastiski noignorēju viņas teikto un braucu tālāk. Burtiski pēc 2 pieturām šī man savieba ģīmi un saka "kas ir ?? " un tajā brīdī es jau biju dusmīga,jo visu ceļu viņa mani pētija un šķobījās, uz ko es viņai atbildēju " kas tev nepatīk? Vietu dabūji, nu vot i sēdi un nevirini savu muti!! "(e) pēc tā viņa vairs neskatījās un necentās neko teikt. Šādiem cilvēkiem pilnīgi negribas to vietu dot. Biļete sabiedriskajā maksā visiem vienādi, kas pirmais vietu dabūja,tas arī sēž un ja grib dod to vietu. Mani laikam pat omītes tik ļoti netracina,kā vienkārši sevī nepārliecināti un aprobežoti cilvēki.

Tieši tā. Bet kāpēc? Es to saprotu, ka viņas domā, ka mazākie nemācēs sevi aizstāvēt, vai

Protams ka nemāk sevi aistāvēt, jo:
1. Berni ar šādu agresiju nav saskārušies
2. Mazie jau tāpat ir sastresojušies vieni braucot sabiedriskajā.
3. Bērniem ir šoks. Pekšņi viņu kāds sāk raustīt un bļaut.
4. Bērns nespēj noorentēties situācijā.

Kādos maršutos jūs braucat, ka sastopaties ar šādām briesmām? :D Priekšējās vietās nesēžu un nevienu savā vietā nelaižu nekad sēdēt. Nav arī prasījuši. :D

Zīle
šie bija labi varianti, paldies!
man tas viss kaut kā interesē tīri no psiholoģiskā aspekta... Esmu veca večiņa. Iekāpju autobusā. 5 brīvas vietas. Oo, sīkais. Tieši sīkā vietā gribu sēdēt. Aizeju, iedzeļu, sīkais ir prom. Oo, es uzvarēju. Man nav žēl bērna, manas emocijas ir uzvara un svarīgums... Tātad problēma ir tā, ka tas vecais cilvēks nav ģimenei svarīgs vai kā tā?
Varbūt galīgu sviestu dzenu... Mēģināju iztēloties :-D

Nu tam cilvēkam visticamāk ir ļoti nelaimīga un vientuļa dzīve, kurā žults ir sakrājusies līdz kaklam. Tad nu uz kādu tas viss ir jāizgāž vislabāk tādu kurš nesitīs pretī.

Esmu veca večiņa. Iekāpju autobusā. 5 brīvas vietas. Oo, sīkais. Tieši sīkā vietā gribu sēdēt. Aizeju, iedzeļu, sīkais ir prom. Oo, es uzvarēju. Man nav žēl bērna, manas emocijas ir uzvara un svarīgums... Tātad problēma ir tā, ka tas vecais cilvēks nav ģimenei svarīgs vai kā tā?

To sauc par uzmanības deficītu. Līdzīgi kā maziem bērniem, labāk da jebkāda uzmanība, nekā nekāda, niķojas un jūtas priecīgs arī tad, ja uz viņu sabļauj.

To sauc par uzmanības deficītu. Līdzīgi kā maziem bērniem, labāk da jebkāda uzmanība, nekā nekāda, niķojas un jūtas priecīgs arī tad, ja uz viņu sabļauj.

Un tieši dēļ šī iemesla es esmu izvēlējusies savu omi ignorēt tā, itkā viņa būtu tukša vieta.

Man kolorītākā pieredze vienmēr ir bijusi 3.trolejbusā, ja jautājat par konkrētiem transportiem. Vispieklājīgākais ir 6.tramvajs, bet arī tur gadās dažādi kuriozi.
Es reiz sasmējos par situāciju 3.trolejbusā - sēž 2 jauni vīrieši (18-20 gadi) invalīdu vietās, iekāpj sieviete gados. Neizskatījās viņa slima un vārga, bet nu pensijas vecuma sieviete bija. Manuprāt, viņa darīja ļoti loģiski - pienāca pie vīriešiem un pieklājīgi teica: jaunieši varbūt jūs varētu mani palaist apsēsties? Uz ko jaunietis atbildēja: nē, es jūs nelaidīšu sēdēt. Sieviete izskatījās labā garastāvoklī un pati, valdīdama smieklus, teica: a kāpēc jūs mani nelaidīsiet? Tas vīrietis saka - tāpēc, ka es negribu jūs laist. Sieviete: bet es gan gribu, lai jūs mani palaižat, es būtu pateicīga. Vīrietis: nē, es pats gribu tur sēdēt. Sieviete: es arī labprāt tur apsēstos! Utt. saruna turpinājās. Beigās to sievieti tā arī nepalaida, bet smieklu deva bija normāla. :-D