Vai Tev bija viegli atgriezties darbā pēc bērnu kopšanas atvałinājuma?

Man bija viegli - biju noilgojusies pēc darba, bija totāli apnikusi pa mājām, tādēļ atgriezos darbā agrāk nekā plānots. Bērns sāka pakāpeniski apmeklēt privāto b/d no 1g3mēn vecuma. Sākums bija grūts, jo gandrīz nekad nebija nekur atstāts un bija ar mani 24/7. Sākumā pamatīgi saslima, tad nomainīju b/d uz citu privāto un bērns tajā adaptējās līdz pilnai dienai 2 ned laikā!!!
Ir slimojis arī pēc tam, bet uzskatu, ka pirmajā gadā ar to jārēķinās, pie tam sāka b/d gaitas ziemā. Burtiski pirmās dienas bija mājās kašķīgs pēc b/d, bet tas ātri pārgāja. Līdz tādam līmenim, ka no rīta b/d aizskrien un grupu pats, esam tikuši tikai pēc aptuveni pusgada. Pirms tam bija tā, ka neraudāja, bet negribēja mani atstāt, rāpās klēpī. Tad man vajadzēja ieiet grupā līdzi vai ielikt audzinātājai rokās.

Virdzinija,paldies! Man situācija būtu līdzīga,uz nākamo gadu vēlos atkal uzsākt studijas,bērnińam tad būs 1g3m, tādēł sirds sažñaudzas un nevaru iedomāties,ka nebūšu ar vińu 24/7 ! Mūsu situācijā mana mamma ar mazo "pasēdētu" , kamēr esmu lekcijās.
Varbūt vēl kādas māmińas padalīsies?

Peerla, tas taču forši, ka varētu uzticēt mammai mazo, ja man mamma būtu blakus, darītu to kaut tūlīt :-D. Un tiešām izmanto to, daudziem tādas iekārtas kā mammas tuvums nav, ir taču forši tās pāris stundas veltīt tikai sev vai kopā ar vīrieti pavadīt to laiku :)
Es personīgi apsvērumu domu par kādu auklīti šad tad uz tām 2 stundām, tīri laikam sev un otram.

Ar pirmo bērnu strādāšana man bija kā svētki. Man bija tolaik fantastisks darbs, es biju laimīga, ka esmu atpakaļ apritē un mana ikdiena nav tikai mājas un bērns.
Meitai sākumā bija auklīte, tā, ka nekas daudz viņai nemainījās.
Tagad ir otrs bērns, bet strādāju jau kopš viņas dzimšanas.

paranoid sanāk apvienot strādāšanu ar mazuli? Droši vien no mājām strādā, vai ne? :)

Marjory
Jā, mājās strādāju. Man vecākā meita daudz palīdz mazāko pieskatīt. Sākumā jau pavisam viegli bija. Pirmos mēnešus bebis tik guļ un ēd. Ļoti jāplāno laiks, tad var visu. Vasarā maksāju vienai meitenei, man viņa gāja uz 3h ārā ar ratiem.

Aizgāju uz darbu bērna gada vecumā, bet uz pusslodzi, jo mājās vienkārši jūdzos nost un vairs nespēju. Strādāju 3 dienas nedēļā pusgadu, lai arī pietiekoši laika sanāk būt ar bērnu. Bērnu pieskatīja mana mamma, tāpēc man bija daudz vieglāk, jo savādāk nespētu uzticēt svešām cilvēkam jeb auklei, tad sēdētu mājās un jūgtos vēl vairāk nost. Tāpēc mamma nāca kā svētība. Pēc pusgada atsāku strādāt pilnā slodzē, mamma vēl drusku pieskatīja manu mazo (kopā 8 mēnešus) un tad jau bērns bija laižams privātajā dārziņā, jo pašvaldības jau rindas tik ātri nepienāk.

Villionota- paldies! Jā,nevar nepiekrist,tas ir brīnišķīgi, kad ir ome,kas var paauklēt mazo,vnk man pašai tā būtu tā neierasti! Dažreiz,kad apciemojam manu mammu un es izskrienu uz kādu bodi, pa to laiku jau paspēju dikti traki sailgoties pēc savas meitińas

Pilnīgi piekrītu,ka ir nepieciešama divvientulība ar mīļoto vīrieti. Izrauties no mājas un sarīkot sev jauku randińu! Šādos brīžos, kā Liliii minēja-mammas ir svētība! Un arī es,nespētu bērnu uzticēt auklītei.