Savukārt, ja mēs pavisam nopietni, JRT vadība ne reizes nav paudusi sajūsmu par to, ka pārcelšanās uz Tabakas fabriku jau kuro gadu tiek aizkavēta, ne reizes nav dziedājuši slavas dziesmas nolupušām sienām un veciem sēdekļiem. Alvis kādā no intervijām stāstīja, ka divtūkstošo sākumā, kad Nacionālajā notika rekonstrukcija un šamējie atdāvināja JRT savus beņķus, paši jaunteātrieši, demontējot savējos, atraduši starp krēsliem Brīvās Latvijas laikos drukātas biļetes. Tā netika pasniegta kā baudpilna sensācija, drīzāk gan kā kuriozs, kas apliecina to, ka pienācis laiks pārmaiņām.
Mīlestību pret sev mīļiem kultūrļaudīm neuzskatu par aušību - kādreiz es mīlēju grupu Device un Mārtiņu Freimani, vēlāk Dzelzs vilku, bet tagad - JRT. Ne graša nekaunos par savām mirdzošajām acīm, ieraugot Keišu un Nīmani vasaras festivālā. Ar lielu aizrautību iejuku tikko pamodušos dzīves svinētāju pūlī, lai skaļi ziņģētu trulās dziesmas no Latviešu mīlestības. Ja Jūs tikpat silti uzņemat savā redzeslokā dailēniešus, vienīgi priecājos par Jums! :)