Sievietes vērtība

Nez... Godīgi atzīšos, ka nekad nav bijis grūti uzskākt veselīgas attiecības. Apkārt vienmēr ir bijis ļoti daudz jauku puišu un vīriešu. Pret viņiem gan man nebija nekādu dižo prasību, bet pati nekad nenolaidos zemāk par savu pašcieņu.

Man nesaprast, kā jūs spējat to saukt par mīlestību, ja varat vienkārši izšķirties un sākt no sākuma ar citu.
Sanāk, ka tāpat vien jūs to cilvēku nemīlat, mīlējāt tikai viņa skaistumu vai raksturu, bet tiklīdz raksturs pazūd vai kaut kāda jums svarīgā īpašība pazūd, tā pārstājat mīlēt un izgaist jūsu jūtas?
Kur tad paliek tā bezierunu, nesavtīgā mīlestība?
Laikam esmu vecmodīga šajā ziņā, bet uzskatu, ka ja sāk attiecības, tad tās nevar tā izsvītrot, vajag augt kopā, palīdzēt viens otram, būt blakām, ja arī brīžiem liekas, ka kaut kas varbūt nav tik labi, tas tikai liecina par to ka vajag abiem kaut ko ieguldīt, tas motivē turpināt un padarīt visu labāku, nevis pamāt ar roku un aiziet.
Bet mūsdienās tas kaut kā ātri notiek, bieži vien par sīkumiem un viens otram pat nedod iespēju, daudzi uzskata, ka cilvēki nemainās un protams vieglāk ir pateikt ka cilvēki nekad nemainās, nekā gaidīt un atbalstīt, kamēr cilvēks cenšas kaut ko vērst par labu.

Tāda sajūta, ka lielākoties visiem galvenais ir tas statuss - attiecības (un labs cilvēks-vienalga kurš)
Atliek tavam mīļotajam izdarīt kļūdu un viņš tev vairs nebūs vajadzīgs, uzreiz atradīsies cits, kurš būs labāks un gudrāks.
Bet jums taču bija pret konkrēto cilvēku jūtas - tātad ieraugot kādu gudrāku, glītāku, pieklājīgāu jums viss ureiz mainās un to, kuru mēnesi atpakaļ saucāt par savējo jau var izņemt no aprites ,jo mīla uzplauka pret citu.
Ja tā padomā, lielākā daļa tīri dzīvo tā lai viņiem ir ērti un labi.

P.s. autore tas nav uz tevi tēmēts, bet gan pārdomas par neons teikto, ka "viegli uzsākt jaunas attiecības"

Man personiski ir ļoti grūti kaut ko izveidot , kopš pēdējām attiecībām pagājis divi gadi un šo divu gadu laikā esmu mēģinājusi izveidot attiecības ar tiešām daudz puišiem , bet vienas vienīgas vilšanās

1) Kā konkrēti izpaudās tā mēģināšana ar 8 neinteresantajiem čaļiem?
2) Ja interesants čalis vēl nav patrāpījies, vai būšana BEZ attiecībām nav opcija?

Nu bet par ko tāds sašutums?.. Uzsākt attiecības nav sinonīms mīlēt cilvēku līdz nāve šķirs. Attiecību sākumā tieši sanāk labāk iepazīt otru. Un ar laiku mēdz atklāties brīnumu lietas... Kas tik šokējošs tajā, ka saproti, ka jums nav pa ceļam?... Nav taču runa par n-tiem gadiem kopā un bērnu bariņu.
Attiecību laiks iet un cilvēks sevi neattaisno. Ir lietas, kuras var piedot, kuras varbūt nav tik būtiskas un traucējošas tad ar to visu var sadzīvot. Taču ir lietas ar kurām sadzīvot nevar un nevajag.
Un mīlestība uzrodas tikai pēc dažiem gadiem! Viss līdz tam ir tikai iemīlēšanās un rozā brilles.

Vēlreiz pārlasīju, Jhonsone, tavu komentāru. Bet kurš tev liek pirmajā randiņā kādam "atdoties"? Vai otrajā? Vai desmitajā? Ja pēc 10 randiņiem joprojām ir NOTHING, tad, attiecīgi, arī "mēģināšana" gultā neko nemainīs. Un nebūs jājūtas "lētai". Varēsi turpināt meklēt lielo mīlu un justies "dārga" ;)

Sievietes vērtība

Tāda pati kā jebkurai citai mantai - jo jaunāka un iekārojamāka, jo vērtīgaka.

Nez... Godīgi atzīšos, ka nekad nav bijis grūti uzskākt veselīgas attiecības. Apkārt vienmēr ir bijis ļoti daudz jauku puišu un vīriešu.

Ļoti līdzīgi! Un pat ja nekas nav sanācis, tad nekad nav bijusi tā "lētuma" sajūta, ko Tu mini.

Un nē, arī pēc vienas nakts sakariem mana vērtība ne manās, ne citu acīs nav kritusies. Es uz to skatos pilnīgi savādāk. Patika cilvēks, bija kaisle. Ja nekas nesanāca, tad nesanāca. Ko tur daudz analizēt un spriest par mistisko sievietes vērtību, es tiešām nesaprotu..

Nav jājūtas sliktākai, ja mēģini un nesanāk. Randiņš var būt arī bez intimitātes.

Atttiecības noteikti saistās ar mīlestību, kurā tu, protams, atdod sevi visu.(s)
8 reizes mēģināju. Ar 8 čaļiem gāju uz 'randiņojos', ar vienu no tiem padraudzējos 3 mēnešus. It kā skaidrs jau no sākuma, ka nekā nebūs. Bet čalis, kā no debesīm nokritis un uz paplātes uzlikts. Lielā mērā viss, ko varbūt biju gribējusi sagaidīt no čaļa un kādam viņam vajadzētu būt. Tad nu paspiedu sevi satikties, iepazīties, domāju, ka varbūt vienkārši kaut kur ir bremze galvā, ka JĀMĒĢINA, jo visi apkārt to vien man kladzina :-D:-( Sapratu, ka no čali tur daudz čakarēt.. samīlējies jau bija, bija jāliek punkts kamēr vēl var.
Domāju, ka iespējams kādu laiku vispār ne gluži jadinstancējas, bet nu nav jāskrien ar visiem čaļiem uz kino, kuri puslīdz sakarīgi šķiet, jo pat no tā jau man nāk piekusumus. Zinu, cik drausmīgi tas izklausas, bet diemžēl tā vienkārši ir.
Iespējams vienkārši neesmu randiņu cilvēks, bet patīk kādu iepazīt caur pasākumiem un darbu, tā piemēram, bija iepriekš, tikai tagad tas darbs ir man mājās un cilvēkos dupsi dabūt regulāri ārā ir pagrūtāk. :-D:-/
Atsaucoties uz to vērtību. Tas jautājums tāds pastulbs, bet loģiski, ka ja nesanāk, kas nopietns, domas iešaustās par miljons nenopietniem sakariem. Tikai liekas, ka pēc visa tā jutīšos vēl briesmīgāk. Katram savs. Gribas zināt, kā tad Jums.. (t)

Jums tā ir bijis, vismaz drusku līdzīgi, ka pēc kādām attiecībām ir mega grūti uzsākt jaunas un veselīgas?

Man bija tā, ka negribējās uzsākt.. tāpēc nemaz necentos :D