Vai tu sevi uzskati par labu cilvēku?

Līdz šīs diskusijas izlasīšanai uzskatīju sevi ja ne par labu cilvēku, tad par sliktu noteikti nē. Bet ak, saukt sevi par labu (vai vismaz ne sliktu) ir slikts tonis..
Anyway, es tik stipri par šo tēmu nefilozofēju un uzskatu, ka labs cilvēks ir tāds, kurš apzināti negrib kādam nodarīt pāri un dzīvo saskaņā ar savu sirdsapziņu. Un visas pārējas labas darbības kā naudas ziedošana, palīdzības rokas sniegšana, kas nāk tiešām no sirds, ir tādi kā papildu bonusi. Nu tas tā, izsakoties vienkārši

Man šķiet, ka labs cilvēks ir tas, kurš rīkojas pēc labākās sirdsapziņas, nevienam apzināti pāri nedara un palīdz citiem, kad var. Daudz kas no pārējā šeit nosauktā, manuprāt, ir aktīvisms. Brīnišķīgi, ka cilvēki ar to nodarbojas, taču ne vienmēr labdarība un aktīvisms iet roku rokā ar būšanu labam cilvēkam ikdienā.
Es sevi uzskatu par labu cilvēku. Nedomāju, ka vajag tādas vienkāršas lietas kā būšanu labam cilvēkam celt uz pjedestāla. Vispār tas šeit bieži notiek. Ja esi labs cilvēks, tad jābūt kā Mātei Terēzei, ja saki, ka būvē karjeru, tad jābūt vismaz Vairai Vīķei-Freibergai... Nezinu, man tā drīzāk šķiet atkratīšanās no sērijas "nu, to jau var tikai daži izredzētie, ko tad es, man jau nemaz nav vērts mēģināt"...

Elizabete. +++ :)

Nē. Neuzskatu sevi par labu cilvēku.
Esmu ļoti egoistiska, ļoti bieži, pat negribot, sāpinu vistuvākos cilvēkus, pret svešiniekiem nereti izturos nejauki. Varu būt nežēlīga savos izteikumos un spriedumos par citiem. Savu dzīvi dzīvoju tā, lai maksimāli labi justos es pati, pat ja tas nozīmē, ka varu tādā veidā nodarīt pāri kādam citam. Bieži vien esmu aizdomājusies par to, ka viss ir manās rokās, lai to mainītu, taču tai pat laikā saprotu, ka raksturu izmainīt ir ļoti grūti un, pat ja censtos, baidos, ka beigu beigās es tikai uzliktu jauka cilvēka masku aiz kura patiesībā slēptos mans īstais "es". Tā teikt - būtu vilks jēra ādā. Tā nu sadzīvoju ar sevi un saviem tarakāniem galvā, un nu jau esmu nonākusi līdz tam dzīves posmam, kad vairs nebaidos atzīt, ka neesmu labs, patīkams cilvēks, jo mans raksturs nav tas, kuru citi spētu tik viegli pieņemt un/vai iemīlēt. Bet nu neko. Dzīvoju un esmu saskaņā ar sevi. Tas man laikam ir pats svarīgākais.

Atkal kartejie stulbie cosmo jocinie,pie tam zagti,cik bernuskigi (t)
Ophelie- Tiesi to pasu es tiesi tikko ari mineju tikai nedaudz savadaka konteksta :-D;-)

Piekritīšu, ka ja cilvēks sevi sauc par labu, tā ir tāda sevis mānīšana ar egoisma piedevu. Tāpat kā saucot sevi par gudru. Otro punktu vispār var ātri pārlauzt - nav uz pasaules tāda cilvēka, kas būtu gudrs it visā, tāpat kā labs. Precīzāk būtu, ja minētu konkrētas sfēras, rīcības, kurās tad tu esi labs.
Un arī labs ir relatīvs jēdziens. Idejiski tas būtu tā kā te jau minēja - nedara pāri nevienam, palīdz arī svešajiem, ziedo kaut ko no sevis, cenšas pasauli padarīt labāku. Taču mūsdienu skarbajā pasaulē nereti labāk dzīvo tie cilvēki, kurus es tomēr varētu nosaukt par sliktiem.
Kā vienu piemēru minot vienu paziņu, turīga biznesmeņa dēlu, kurš ejot tēva pēdās, turpina krāpt uzņēmumus, cilvēkus un dzīvo cepuri kuldams. Sirdsapziņas viņam nav un citu ciešanas un sagrautās dzīves viņa labklājību un iekšējo apmierinātību tikai vairo. Un tieši viņš izmanto šo cilvēku labsirdīgumu un izpalīdzīgumu, sākotnēji pats izliekoties par dzīves apdauzīto upuri. Un tie cilvēki, kas viņam ceļā trāpās daudz vienaldzīgāki un ar stingru nē jebkāda veida palīdzībai, beigu beigās ir daudz labākā situācijā par t.s. "labajiem".
Nesaku, ka nav jāpalīdz, bet drīzāk ir stipri jāfiltrē, kam un kādā mērogā. Ir jāsaprot, ka tavu labsirdību otrs, iespējams, izmantos kā tranšeju savu nelāgo vēlmju īstenošanai.

kā cilvēks vispār sevi tad var saukt? labs nevar, gudrs nevar..skaists, jautrs, draudzīgs.. to visu var pagriezt tāpat kā labs un gudrs. Beigās sanāk, ka par sevi varam runāt tikai negatīvā (t)

Beigās sanāk, ka par sevi varam runāt tikai negatīvā

Nē, mēs katrs esam tāds kāds mēs esam, bez liekiem piepušķojumiem :-)

Piekritīšu, ka ja cilvēks sevi sauc par labu, tā ir tāda sevis mānīšana ar egoisma piedevu. Tāpat kā saucot sevi par gudru. Otro punktu vispār var ātri pārlauzt - nav uz pasaules tāda cilvēka, kas būtu gudrs it visā, tāpat kā labs.

+++

kā cilvēks vispār sevi tad var saukt? labs nevar, gudrs nevar..skaists, jautrs, draudzīgs.. to visu var pagriezt tāpat kā labs un gudrs. Beigās sanāk, ka par sevi varam runāt tikai negatīvā

+++
Tas, ka sliktie dzīvo labāk nebūt nenozīmē, ka citam cilvēkam nedrīkst uzskatīt, ka viņš nav absolūtais ļaunums. Sakot godīgi, man pat smieklīgi palika, šo lasot. Ok, tik konkrēti var rakstīt tikai par sevi, jo katrs sevi zina vislabāk, ne vispārīgi, bet šī tendence izdot vēlamo par esošo tiešām izraisa smaidu

Tiesi tur ta lieta,ka tadas lietas ir jaatstaj tuvako cilveku vertejumam,nevis pasam jaspriez. Jo tu nekad nezini kada esi no cita cilveka skatpunkta.

Muļķības! Klausoties citos, prātā var sajukt. Ejot garām Anniņas kaķim, to paglaudu, un viņas acīs esmu laba, dzīvniekus mīloša. Paejot garām Jānīša sunim, izvairīšos cik nu varēšu, jo suns lec virsū un grib rotaļāties, bet es negribu. Jānīša acīs būšu ļaunā. Un ko man tagad? Uz pusēm sarauties?
Bet nu jā, izskatās ka nedrīkst sevi vērtēt pozitīvi, jo noēdīs nost.. par visu. Un vienmēr. Vai otrādi. Runājot un domājot par sevi negatīvi, atkal būs slikti. Tāpēc jā, citu cilvēku domas par sevi retā gadījumā uzskatu par ievērības cienīgām

Katrs jau var uzskatīt pats, vai viņš labs, vai slikts, gudrs, stulbs, jautrs utt. Man labums priekš sevis nesaistās ar tām lietām, ko te bieži piemin, labsirdīgums utt., tad, kad es būšu sasniegusi to, ko sev uzskatu par labu esam (laba attieksme pret sevi un citiem, man ir diezgan konkrētas lietas, kuras cenšos atrisināt savā attieksmē), varēšu saukt sevi par labu (kaut gan jau minēju, ka nedomāju, ka labs cilvēks vienmēr ir labs, to labumu veido rīcību kopums un rīcības nebūs vienmēr vienādi labas) un man būs vienalga, ka kāds tā neuzskata, jo neiedevu tantiņai desmitnieku. Pagaidām nesaucu sevi ne par ko, ne labs, ne slikts, man būtu skumji uzskatīt, ka tas, kāda es esmu, tas skaitas labs, jo tas nozīmē, ka tā būtu labākā manis forma un ka nespēju izlabot savu slikto attieksmi.
Katram pašam ir jānoformulē priekš sevis, kas ir labs. Baigi filozofiski.

Bet, ja kādam labums saistās ar izpalīdzīgumu, tad tādām viņam arī jābūt utt., tāpēc jau pasaule ir tik raiba, jo katrs virzās uz savu pusi. Nedomāju, ka kāds vispār kaut ko dara ar domu "izdarīšu kaut ko sliktu speciāli". Tas biznesmenis, kas apkrāpj, to dara ar labiem nodomiem savai ģimenei, sev, labklājībai, Hitlers apšaudīja ebrejus, lai visa pasaule būtu pilna ar ideāliem āriešiem, Krimas-Ukrainas-Krievijas jautājums, nu daudzi krievi tiešām uzskata, ka ir atbrīvotāji un dara labu darbu utt. Man šķiet, ka, ja kāds uz kaut ko virzās, tad viņš to uzskata sev par labu esam. Un par citu domām vienalga, ja cilvēks spēj neietekmēties no sabiedrības. Domas par to, kas labs un kas slikts sabiedrībā mainās laikā gaitā. Vienigais, kas kaut ko objektīvi ierobežo, ir likums, bet arī tas ir mainīgs līdz ar sabiedrības viedokli.
Es vispār nemēdzu domāt, vai kāds rīkojas labi vai slikti, es domāju no viedokļa, vai tas man ir pieņemams vai nē,vai es tāda gribu būt, vai varu ar to sadzīvot utt.

meksikanka- ir atskiriba starp piemeram "es protu" un "es esmu perfekts tajā", otrais izklausās pēc loti lielas iedomībās, pat ja tā patiešām arī ir un cilvēki kas šādi vai līdzīgi par sevi izskatās automātiski atstāj sliktu iespaidu par sevi. Tādēl jā, pārāl labi par sevi izteikties nav labi, tā pat kā noniecināt.

Neviens neliek sevi uzskatīt par velna izdzimumu, vienkārši mētāt apkārt frāzes kā "cilvēki mani izmanto, jo esmu pārāk laba", "esmu loti gudra- netenkoju, nagi Un kosmētika nav mani mīlākie sarunu temati" man liekas nedaudz nedaudz aprobežoti.
Uzskatīt sevi par labu cilvēku, jo nevienam pāri nedari? Ok. Bet labu arī pasaulei nedari.
Vienkāršoti varētu teikt, Ka cilvēks, kurš dara sliktu- pasauli degradē. Cilvēks, kurš neko sliktu
nevienam nedara- stagnē pasauli. Bet cilvēki, kuri dara labu- progresē un virza pasauli par labāks vietu. Cik daudz cilvēku pieder pie katras grupas, tādā stāvoklī arī atrodas mūsu gimene, valsts vai pasaule.

Tur nav nekas slikts teikt ka esi labs cilvēks. Viss ir atkarīgs no tā, kā tas tiek pateikts, bet caur internetu to nevar noskaidrot.
Mēs visi esam labi un slikti, vienkārši latiņas ir atšķirīgas. Es katru mēnesi neskriešu ziedot naudu cilvēkiem, bet tajā pašā laikā ja man piederēs kas tāds kas otram cilvēkam būs ļoti vajadzīgs, tad es to viņam iedošu ja es to pati spēšu atļauties dot.

Noteiktā situācijā, citāds cilvēks. Faktori,kas to ietekmē ir bezgala daudz.

Es esmu itkaa laba it kaa nee. Ir bijusi brizi kad savu peedejo naudu atdodu lai palidzetu kaadam tai pat laikaa izgasu dusmas, jo pasai nedelu nav ko est un krajas rekinu kaudzes. Censos palidzet pec iespeejas , bet tai Pat laikaa esmy iemaacijusies but pa egosisti ja man ir slikti vai visparpalieku bez kaut 1 euro kabataa uz nedelu tad vnk esmu egoiste un sliktaaa.

Es noteikti nedomāju, ka esmu slikts cilvēks. Es domāju, ka vispārīgi esmu laba, bet visiem nekad labs nebūsi, noteikti ir tādi cilvēki, kas mani uzskata par sliktu, bet man vienalga :-D

diskusiju nelasīju, bet nu ierakstu apjoms jau vien liecina par to, ka cilvēka pozitīvs pašvērtējums citiem sāp un niez :D
p.s. jā, es esmu labs cilvēks.