Vai tu sevi uzskati par labu cilvēku?

Jā, uzskatu, ka esmu labs cilvēks. Daudz pie tā esmu strādājusi.

man šķiet , ka mums katrai ir sava definīcija par to kas ir labs cilvēks ... Nebūt nešķiet , ka labs cilvēks ir salīdzināms ar Mati Terēzu vai kādu citu .... Es uzskatu , ka tas ir cilvēks kurš dzīvo saskaņā ar savu sirdsapziņu !

Es esmu labs cilvēks ar savām melnajām dienām. 8-)

jā.

Nezinu par to vai esmu laba, bet cenšos būt godīga.

Nezinu, ko atbildēt. Un laikam jau neticu, ka ir tādi viennozīmīgi labi vai slikti cilvēki. Esmu dāsna, man patīk rūpēties par maniem mīļajiem, jūtu līdzi svešiem cilvēkiem nelaimēs, esmu dzīvespriecīga un pozitīva, mēdzu ziedot, pat ubagiem uz ielas, baznīcā, dzīvniekiem vai pie veikalu kasēm kastēs iemst pāris eirikus. Es nedzenu prom pieklīdušus dzīvniekus. Bet, manī nav līdzjūtības pret tiem, kuri paši vainīgi savā pagrimumā - alkašiem, narkomāniem (kā piemēram par to filmu caur adatu, kad visas te žēloja nabadziņu, man bija pofig - pats vien vainīgs bija), man ir ļoti asa mēle, tāpēc daudzi uzskata mani par kuci, tāpat mani uzskata par iedomīgu, jo ja man nepatīk cilvēks, es to neslēpju un ar šādu cilvēku nekontaktējos. Bet es uskatu, ka tas ir labāk - es neaprunāju aiz muguras, es saku tieši acīs, man vairāk bail no tādiem cilvēkiem, kuri acīs glaimo un smaida, bet aiz muguras lej samazgu spaiņus.

Piekrītu, ka nav un nemaz nevar būt tādi tīri labi cilvēki, katram cilvēkam, kas liksies labs, būs kaut kas slikts. Jautājums ir tāds, cik lielās proporcijās šie spēki pārņem cilvēku. Neviens jau nevar būt perfekts. Nē, es neesmu "labs" cilvēks, man ir daudz trūkumu, bet es cenšos, tā pat kā daudzi citi.
Es ticu tam, ka negatīvisma pasaulē jau pietiek, tāpēc speciāli necenšos to vairot. Man patīk forši, pozitīvi cilvēki, tādās kompānijās ir patīkami uzturēties.

Cilvēks viens, kurš zāli pīpē,
Pieķerts tiek un restes slīpē,
Vai viņš slikts un vai viņš ļauns,
Šaubu nav ne gods, ne kauns.
Bet cilvēks otrs, labs tas dikti,
Šis nepīpē un nīst, kas slikti,
Noteikumiem seko strikti,
Dara to, kas viņam likts i',
Vakarā vēl iedzer šņabi,
Dzer un dzer līdz tam ir labi,
Vienādi pat ne tik abi,
Bet vēl tu un draugi, radi.

Un nav jau arī universālas definīcijas par to, kas ir "labi" un kas ir "slikti" Tas ir ļoti subjektīvi, protams, neaizejot pārmērīgās galējībās. Mūsu sabiedrība arī ietekmē "labi" un "slikti" uztveri!

Man ir tā, ka uzskatu sevi par labu cilvēku iekšēji (neplānoju nekādas atriebības, nevēlu nevienam ļaunu, ļoti uztraucos par tuvāko veselību un labklājību u.t.t.), bet ārēji mēdzu būt arī asa, labus darbus arī nedaru tik daudz, cik varētu...

Meitenes, jums nu gan gribas sevi mānīt. Protams, ka ''būšana labam'' ir saistīta ar labsirdīgumu un vēlmi padarīt pasauli labāku. Būšana labam pret saviem tuvākajiem nenozīmē būšanu par labu cilvēku- tas nozīmē neredzēšanu vai nerūpēšanu tālāk par savu degungalu.
Bet tajā brīdī, kad tu vari būt labs pret svešiem, darīt labu tiem, kam mazāk paveicies, un domāt par savas rīcības sekām, tai skaitā, vides aizsardzību, tu esi ceļā uz būšanu par labu cilvēku. Šajā jautājumā piekritīšu Daenerys.
Es cenšos ļoti būt izpalīdzīga, pozitīva, palaist sabiedriskajā transportā vecus cilvēkus apsēsties un iedot omītei pieturā pāris eiro, cenšos domāt par to, cik daudz izmantoju plastmasu un kā mana rīcība iespaido citus. Tomēr nemelošu, bieži egoisms ņem virsroku.
Pazīstu vienu meiteni, kurai, manuprāt, mīļākais teiciens ir:'' Tas jau tāpēc, ka esmu pārāk laba pret visiem''. Man vienmēr jāsaņemas, lai paklusētu, jo viņai tik maz rūp apkārtējais un tik ļoti rūp viņa pati.. Nav jau grūti būt labam pret draugiem, tu jau tomēr no tā iegūsti labāku attieksmi no viņiem pret sevi. Savukārt ir grūti ir iedot 10 eiro tantiņai uz ielas, zinot, ka viņu vairs nekad nesatiksi un neviens tavu ''varoņdarbu'' nebūs redzējis. (t)

Man ir divas puses. Pēc savas būtības un sirdī es esmu ļoti labs cilvēks, bez jebkādiem sliktiem nodomiem un gatava daudz darīt cilvēku dēļ, kas man ko nozīmē un tiešām no visas sirds pārdzīvoju par viņiem.
No otras puses ja man kāds cenšas vai ir centies ieriebt, tad es esmu neiejūtīga un riebīga, neesmu no tiem cilvēkiem, kas uz to nereaģēs un izturēsies neitrāli, bet gan varu darīt sliktas lietas. Bet tajā pašā laikā es spēju patiesi piedot un aizmirst pēc kāda laika, ja redzu, ka cilvēks ir kaut ko sapratis un savā būtībā nav slikts vai tml, visu dzīvi ļaunu toč neturēšu.

Es esmu dzīvē pārāk laba, un tas man pašai dara pāri. Tāds labestīgs mazohisms sanāk.

Tieši par tādiem komentāriem kā RainyDay es arī runāju...

Neuzskatu un necenšos tāda būt. Galvenais ir būt patiesam pret sevi un necensties kāda acīs būt labam.

Ļaunuma vai sliktu emociju bez iemesla manī nav. Esmu no tiem cilvēkiem, kuri vienmēr pieturēs durvis, piedāvās sēdvietu veciem cilvēkiem, piedāvās palīdzēt nest smagumus utt. Citu ciešanas man nesagādā baudu, neesmu arī tipiskais skaudīgais latvietis, kurš gānās par citu panākumiem.
Tajā pašā laikā es saprotu, ka visas morāles normas ir mākslīgs veidojums, lai uzturētu kārtību sabiedrībā. Nav tādu universālu normu, pat katrā valstī 'labs' un 'slikts' atšķirās. Līdz ar to daudzas morāles normas uzskatu par absurdu - neticu monogāmijai (ticu, ka ir eksemplāri, kuri to vēlas, bet tas ir mazākums), neticu, ka bērnu noslepkavot ir lielāks noziegums nekā pieaugušo (abi manās acīs vienlīdz slikti), neticu, ka cilvēku noslepkavot ir sliktāk nekā suni utt. Neticu, ka cilvēks ir ''dabas karalis''.

Duālisms vispār ir interesanta tēma, ko pētīt. Kas teica, ka kaut kāda rīcība ir laba vai slikta? Kas ir labi? Kas ir slikti? Labi, tas tāds ļoti klišejisks jautājums. Kurā brīdī, vēloties izdarīt cilvēkam labu, mēs patiesībā sniedzam lāča pakalpojumu? Nesen runāju ar vienu draudzeni, mums ar viņu pēdējo mēnešu laikā abām ir tā, ka liekas, ka visai pasaulei esam parādā - katru dienu jārisina citu cilvēku problēmas. Radi, draugi, ģimenes locekļi, visi sauc pēc palīdzības, visiem kaut kas nav, visa problēmu risināšana ir nenormāli čakarīga un laikietilpīga, es saku - nez, par ko mums tāds sods. Draudzene saka - varbūt mēs iepriekšējā dzīvē neesam kaut ko iemācījušās un tas mums jāmācās tagad (ar zemtekstu - palīdzēt citiem, būt empātiskām). Es saku - varbūt mums šajā dzīvē ir jāiemācās atšūt citus, nejūtoties par to vainīgām??

Pa vidam, aptuveni. Neesmu slikts, bet neuzskatu, ka esmu arī labs. Drīzāk varētu teikt, ka esmu cilvēcisks, jo man piemīt gan labas, gan sliktas lietas.
..................
Slikts es neesmu, tāpēc, ka manī ir līdzjūtība, bet reizē arī es saviem ienaidniekiem grūtā brīdī nepalīdzētu.
..................
Ir grāmata ''Citādie'', kur sadalītas pa kopienām. Var teikt, ka no tām kopienām es noteikti neesmu Nesavtīgais un mācītais. Ja es nevaru būt nesavtīgs tad nekādīgi nevaru būt labs. Bet reizē es arī neesmu tāds, kā tajā grāmatā ir mācītie.
Mans prototips varētu būt Četri. Cilvēks, kurš dara to ko vajag, bet ievēro ''labo'' principus.

Ticu, ka Hitlers vai Daesh arī sevi uzskata par labiem cilvēkiem. Viss ir interpretācijas jautājums.
Manuprāt, labu cilvēku nav, tāpat kā sliktu, ir labas un sliktas rīcības, cilvēki savā dzīvē veic gan vienu, gan otru.
Par Māti Terēzi dzirdēts, ka nekāda svētā viņa nebija un viņas slimnīcā cilvēki mira antisanitāros apstākļos bez palīdzības, tipa formāli tikai, lai ievāktu ziedojumus vēra vaļā savas slimnīcas.

Priekš sevis man būt labai skaitītos būt harmonijā ar sevi un no tā es esmu tālu. Es slikti attiecos pret sevi un daudziem citiem, tai pat laikā nevienu nenogalinu un neko TĀDU nedaru. Tomēr gribētos ticēt, ka spēju būt daudz labāka attiecībā pret sevi un citiem, sev tuvajiem. Pašlaik savu misiju neredzu palīdzēšanā citiem, sākumā kārtībā jāsavedsev tuvākas lietas.