Apskatīju Tavu CV. Pati veiktu dažus būtiskus uzlabojumus :)
Skelets visiem maniem cv viens (jo es jau neklonējos :D ), bet KATRAI vakancei pielāgots - ja šis ir tas, ko Tu sūti visiem potenciālajiem darba devējiem, tad neies cauri. Pārāk bezpersoniski.
Katram pielāgotajam cv pierakstu, kādam mērķim tas domāts. Šis ir svarīgi, jo uzņēmums saņem daudz cv dažādām vakancēm, un, ja HR papīru jūklī redz cv, kuram nav uzrakstīta vēlamā nodarbošanās, tad secinājums ir, ka nav ko tērēt velti laiku, ja turpat blakus ir cv ar konkrētu mērķi, kur pretendē, ko vēlas uzņēmumam sniegt. Aizpildīta mērķa ailīte iekš cv atvieglo darba devēja vai personāldaļas uzdevumu atrast jaunu darbinieku, un jauni darbinieki tiek taču meklēti, lai kaut ko uzņēmumā atrisinātu, nevis radītu jaunas problēmas un lieku meklēšanu un skraidīšanu ar savu neskaidri noformulēto mērķi ;)
Arī darba pieredzes, izglītības, valodu prasmju un citas daļas variēju un mainu vietām atkarībā no uzņēmuma un vakances, uz kuru pretendēju, izceļot to, kas konkrētajam uzņēmumam un vakancei ir noderīgākais. Ar vakancei liekām prasmēm nemētājos (dažas iepriekš minēja, ka savu maģistru nav ko pieminēt, ja pretendē uz ne tik jaudīgu vietu, kur pietiek ar to, ka ir augstākā, pat nepabeigta augstākā, varbūt ar vidusskolu pat gana).
Kaut kas minēja, ka Tavs ēpasts ar to inbox.lv aizdomīgs. Piekrītu. Manējā ēpasta adreses konstrukcija sastāv no vārds.uzvā
[email protected]. Gmails ir labs ar to, ka tam ir kvalitatīvi mēstuļu un vīrusu filtri, tas nav tik nabadzīgs kantoris, kā inbox, var daudz naudas ieguldīt drošībā. Un tas ir cilvēkam ar datorlietojāja zināšanām viegli pielāgojams savām vajadzībām (nerunāju par ļaudīm, kas nejēdz pielikumus aizsūtīt, vai nesaprot, kam domāta puse datora klaviatūras taustiņu ;) ).
Jelgavu paturi pie sevis - nekad neesmu rakstījusi dzīvesvietu. Esmu arī tikusi aicināta uz darba interviju LV otrā malā, kaut pēc darba pieredzes redzams, ka šobrīd strādāju citā pilsētā. Norādot konkrētu dzīvesvietu, Tu signalizē i sev, i darba devējam (kaut tikai zemapziņā), ka neesi mobila, esi tur iesprūdusi un neko nevēlies savā dzīvē mainīt. Arī strādāt nē.
Pat tad, ja tas ir europass cv , arī tā noformējumu mainu pēc saviem ieskatiem atbilstoši vakancei un, jā, lai iekļautos vienā lapā. Krāsas un burtu lielums vienmēr ir mana izvēle. Ja neiznāk vienā lapā, abās lapās galvenē vai kājenē ir mans vārds, uzvārds un telefons, varbūt vēl kaut kas (atkarīgs no situācijas), jo izdrukātās lapas mēdz noklīst viena no otras. Tas pats attiecas uz motivācijas vēstuli - arī tajā ir mani kontakti, lai nav tā, ka glīti uzrakstīts, bet nezina, uz kurieni lai zvana, ja nav norādīts telefona numurs, bet telefona grāmatā simtiem Annas Bērziņas :D
Kopumā katru detaļu savā cv pārdomāju, jautāju sev, ko ar to stāstu, jo tā ir mana vizītkarte, pirmais iespaids un vilinājums darba devējam mani aicināt uz darba interviju. Un viņi pārsvarā arī zvana. Jo darba devējs jau nemeklē kam ieskaitīt algu katru mēnesi (to viņš var izdarīt savai mīļākajai, lai sieva neko nenojaustu :D ), bet meklē cilvēku, kas meklēs risinājumus, nevis čīkstēs, cilvēku, kas zina, ko grib un mācās to sasniegt, līdz ar to ir vērts tādam darbiniekam maksāt ikmēneša algu, lai redzētu, kā tas no kāpura pārvēršas par skaistu tauriņu (l)
Un vēl kas - savu mūžu neesmu aizsūtījusi tik daudz cv, cik Tu pa vienu mēnesi. Tāda tramība man piemita darba gaitas uzsākot, bet no tās tiku vaļā, jo sapratu, ka nav jēgas uzbāzties visiem pēc kārtas, grābjot, ko var - tas paņem daudz liekas enerģijas. Ka individualitātē ir spēks. Ka ir labi vēlēties vairāk. Ka ir vērts aiziet uz bibliotēku un izlasīt grāmatu par cv un motivācijas vēstuli vai par to, kā atrast savu sapņu darbu. Vai parakties netā par šo tēmu (oi, ir daudz jēdzīgu materiālu). Arī nva individuālās konsultācijas esmu par šo tēmu apmeklējusi ar savu jautājumu sarakstu un cv paraugiem dažādām vakancēm. Turklāt nva ir 1 - 3 dienu kursiņi par tēmām, kā rakstīt cv un motivācijas vēstuli, kā uzvesties darba intervijās un ko tik vēl nē interesantu. Nav ne jausmas, kā Jelgavā, bet manā dzimtajā pusē tos varēja apmeklēt jebkurš, kas reģistrējies nva. Un, jā, lielākā daļa no ļaudīm tos apmeklēja ķeksīša pēc, tjipa, izdarīts, nav ko man te piesieties, bet man labāk patika klausīties ar abām ausīm un uzdot interesējošus jautājumus, līdz ar to daudz ko ieguvu.
Ja Tev noder mana pieredze, jauki. Man pašai bija interesanti atminēties savas darba meklējumu gaitas (l)
33
