Atriebība

Esmu vienmer bijusi launatminiga un nespeju sev parkapt pari lai mainitos. Paridarijumus atceros pietiekami ilgi. Un otra atvainosanas man nereti neko neizsaka. Jo kas izdarits izdarits un to robu vairs nav iespejams padarit nebijusu. Tadam cilvekam ka man dzivot gruti. Bet atriebiga skiet gan neesmu.

Protams,ka atmiņas paliek ne tās patīkamākās, bet es vienkārši cenšos tos cilvēkus izslēgt no savas dzīves, kāda jēga atriebībai? Paši jau sev kādā ziņā ieriebjam, ja jau tam otram cilvēkam bija jau sākumā ne tie labākie nodomi.

PALDIES par atbildēm. Interesanti lasīt kā ir citiem.
Arī man ir grūti sadzīvot ar sevi kā dažai no jums. Proti, ja kāds izdara pāri-ļoti ņemu pie sirds un ilgi atceros. Prātā pat nāk domas, ka jāatriebjas. Gribu,lai otrs zina,ka neesmu bezjūtīga un nedrīkst pret otru tā. Bet tas laikam tikai emociju iespaidā,jo tā apzināti neesmu atriebusies. Ātri tiek piedots ar cerību,ka vairs tā nebūs. Lai gan atmiņas paliek un dusmu iespaidā iznāk ārā teksti-atceries tu man toreiz to un to...(t)
Laikam jau vienkārši jāiemācās savākt sevi un aizmirst, lai cik banāli neizklausītos. Ticu,ka karma izdarīs visu manā vietā! ;-)

Cik atriebīgas esat pašas?
Spējat ātri aizmirst pāri nodarīto?
Vai dzīvojat pēc principa-kā pret mani,tā es pret viņiem! ?
Cik ļaunatminīgas esat?
Tas protams no katras situācijas atkarīgi un mana tā brīža noskaņojuma.
Ja apģērbu veikalā konsultante tā vietā,lai parādītu kādu konkrēti meklēto preci,vīzdegunīgi norādīs ar pirkstu virzienu kur meklēt,pie attiecīgā garastāvokļa, atnesīšu viņai 20apģērba gabalus,ielikšu rokās ,paziņošu,ka neatradu meklēto un novēlēšu jauku atlikušo darba dienas laiku.
Nekādi lielie atriebības plāni nav kaldinati,bet es nekad nepalaižu garām iespēju atspēlēties par cūcīgu rīcību pret mani.

Ir bijusi vēlme atriebties (kuram nav?), bet nekad to neesmu darījusi, manā dzīvē vienmēr ir darbojies šis:

Es neesmu ļaunatminīga, man vienkārši ir laba atmiņa :D
Nenēsājos apkārt ar naidu pret kādu un atriebības plānus speciāli nekaļu, bet labi atceros, kurš un kādā veidā man ir darījis pāri vai nodevis. Lai gan dzīve rāda, ka lielākā daļa saņem atmaksu tādā vai citādā veidā, laikam nelaistu garām izdevību smalki un indīgi atriebties, ja tāda rastos.
Vienīgi, liela daļa pāridarītāju šobrīd jau ir smagi pie kājas, pat neliktos interesanti tērēt laiku un kaut ko ieriebt..paši labi prot sev dzīvi sabojāt.
Man šķiet, ka ar gadiem vienkārši pierodi pie domas, ka dziļākajā būtībā vairums cilvēku ir riebīgas būtnes, kuriem par citu jūtām nospļauties, un automātiski gaidīt labu attieksmi pret sevi nav vērts.

Esmu ļaunatminīga, bet neuzskatu to par sliktu īpašību. Ja kāds nodarījis pāri vai smagi pievīlis, tad mēģinu izvairīties no turpmāka kontakta, tādējādi aiztaupot sev liekas problēmas.
Gluži par atriebīgu sevi nesauktu, nekādas riebeklības neplānoju. Bet neietu arī pēc tam darīt kaut ko tā cilvēka labā, ja viņš lūgtu.

Es noteikti neesmu atriebiiga un vienmeer visu piedodu,neturu launu !
Jo aatraak "palaizu valaa" to dusmu periodu,jo vieglaaka sajuuta pasai!

Es agràk laikam biju drausmígs cilvèks, pati īsti kalusi atriebības plànus un kaut ko uzsàkusi neesmu, bet dzīve vienmèr ir piespèlèjusi iespèju smuki atspèlèties visiem pàri darītàjiem pilnīgi kà no zila gaisa... man laikam vienkàrshi veicās. Tagad vnk nekonfliktèju ar cilvèkiem, un ar cilvèkiem, kuri varètu man nodarīt pàri es bnk nekontaktèjos.