nogurstu no cilvēkiem

Nelikties zinis! Darbā vai citās situācijās pietēlot.

Ak jā, tieši tas pats. Ļooti nogurdina. Es neliekos ne zinis, kaut kā nevaru kļūt ''komunikablāka'', nu nepatīk, neinteresē

Runājot par pēdējo teikumu, momentāli prātā ienāca jautājums - vai Tu vēlies darīt laimīgus citus vai sevi?
Gan jau, ka loģiskāks būs otrais variants. Tev nevienam nekas nav jāpaskaidro!
Savādāk varētu būt, ja runa ir par darbu.

Hmm, par sevi personīgi ļoti maz stāstu, pat teiktu - neko, bet neeenormali patīk paklausīties kādu klačiņu, pabrīnīties par cilvēkiem. Par ikdienišķām random lietām nepatīk īsti klausīties.

Sevi lauzt (sevišķi šādā jautājumā) noteikti nevajag. Ar laiku satiksi cilvēkus, kuru priekšstati par to, kas ir nozīmīgs, būs līdzīgi Tavējiem. Mani arī nogurdina sarunas par iepirkšanos vai ķibelēm sabiedriskajā transportā, taču ar cilvēkiem, kurus saucu par savējiem:
1) sarunu tēmas ir abām pusēm saistošas;
2) arī lielveikalu zeķu sortimenta aprunāšana var būt aizraujoša.
Ķīmijai un klikšķim ir nozīme ne tikai attiecībās ar pretējo dzimumu.
Izņēmums varētu būt komunikācija ar vecāku cilvēku, piemēram, omīti. Būtu vērts pārkāpt sev pāri un noklausīties, kas tantukam uz sirds, turklāt vēl izrādot interesi un pašai iesaistoties sarunā. Veci cilvēki mēdz būt ļoti vientuļi.

Man tādos gadījumos rodas pretēja reakcija - jo vairāk mani spiedīs un mudinās stāstīt par savu dzīvi, jo dziļāk sevī ieraušos un klusāka palikšu. Tad buršķ, ka mūsdienu tehnoloģijas pie visa vainīgas, cilvēki pat sarunāties vairs nemāk, utt, bet nu sorry, arī ja man nebūtu nekā, es tik un tā nepārvērstos par plāpājamo mašīnu, jo vienkārši tāda neesmu.

Man ir līdzīgi, jo dažreiz līdz kaulam kaitina troksnis, ne jēdzīgas sarunas (manā izpratnē troksnis, citiem apspriestās tēmas, protams, var šķist simpātiskas). Ko daru? Neko īpašu. Sarunās, kas mani neinteresē, neiesaistos un, ja kaut ko grib izvilkt no manis, tad pieklājīgi un atturīgi pasaku tā brīža nostāju, neko īpaši nekomentējot.

Vēlos darīt laimīgu sevi, bet kaut kā citu pārmetumi, ka esmu noslēgta, manu laimi nevairo. :-D
Sarežģī dzīvi man dažreiz tas, piemēram, varu braukt uz darbu ar kolēģi, tad maršruts mājas-darbs, praktiski no durvīm līdz durvīm, varu stundu vēlāk celties, bet jāklausās ko šī ēdusi vakariņās un kādas krāsas kreklu uzvilcis vīrs. Otrs variants- celties stundu agrāk un braukt ar mašīnu liekāko ceļa daļu+ neliels gabals ar Rīgas sabiedrisko+ drusku kājām, tur varu lasīt internetu, klausīties mūziku vai vienkārši baudīt ceļu. Man otrs variants liekam nesalīdzināmi patīkamāks, kaut it kā no malas skatoties, ērtāks būtu otrs.
Darbā man ir jārunā un ar to tieku galā. Turklāt klienti ar mani ir apmierināti, viņiem daudz labāk patīk tas, ka 5 minūšu laikā apstāstu lietu īsi un konkrēti, nevis kā citas, runā pus stundu riņķī apkārt, ka klientam jau galvā putra.

Es arī nogurstu no komunikācijas. Nesaprotu tos cilvēkus, kas var dzīt hui*u, visu dienu, katru dienu! Runāt "par neko". Reizēm pat saskatu sevī to kā mīnusu. Es varu plaši runāt par dažādām tēmām - politiku, tiesībām, medicīnu. Tās ir lietas par kurām daudz ko zinu, bet tā, lai es stāstītu par visādiem ikdienas sīkumiem? Nē, to es nemāku.

Interesants temats. Jāsaka, ka šī ir lieta, ar ko intraverts cilvēks atšķirās no ekstraverta. Intravertais enerģiju smeļas, kad ir viens, vai mazā sabiedrības lokā. Savukārt ekstraverts enerģīju gūst, kontaktējoties ar cilvēkiem, lai to izdotu brīžos, kad ir viens.
Mūsdienu sabiedrība, kurā valda nauda un kapitālisms, kā sabiedrības ideālu ir padarījusi ekstravertu- jo sēdēšana savā prātā bieži vien nespēj parādīt patiesās cilvēka spējas un augstāk tiek vērtētas ārišķības- tostarp, iespaids, ka cilvēks ir spējīgāks ģenerēt naudu, ko labāk parāda ekstraverts.
Tāpēc es iesaku saprast, cik daudz enerģijas Tu esi spējīga izdot, esot sabiedrībā un samierināties ar to kā arī ieplānot laiku sev pašai.

Es arī nogurstu no cilvēkiem. Nu un? Tāpēc. Kominicēju tikai tad, kad vēlos. Un ja kāds apvainojas, tad tā ir viņa, ne mans problēma.

Man tas pats.
Ļoti ilgi sevi "lauzu" un centos komunicēt, ieklausīties, iesaistīties.
Tagad vnk pārstāju un jūtos ļoooooti labi. Tiešām. Vnk samierinājos pati ar sevi. :)
Teikšu, ka ir super! Nejūtos kaut ko baigi zaudējusi.
Ja negribās k.ko apspriest, kas saistīts ar citiem, ne tik tuviem cilvēkiem vai lietam, vnk pasaku - nezinu, neinteresē. Un viss. Tieši tik vienkārši. Neviens vēl nav apvainojies. Tagad man vismaz nav sajūta, ka lieki tērēju savu enerģiju.

Man ir līdzīgi. Plusā es nespēju notēlot tās wow emocijas kā tas sanāk citiem. Man pa lielam ir vienalga un maz kas izraisa šoku vai vispār jelkādas emocijas, un es jūtu, ka apkārtējiem tas nepatīk. Es nezinu ko darīt un vai tā vispār ir problēma, jo pa lielam man vienalga :-D

Man arī nepatīk daudz runāt, bet, lai cik ironiski tas nebūtu-darbs ir ar klientiem. Izrunājos ar klientiem, tāpēc priekš prastas klačošanās birojā vairs nav īsti spēka un vēlmes. Nu un? Priekš kam par to pārdzīvot? Nav nepieciešams sevi mainīt, esi, kāda esi.
Patika, kā hanna! pateica par kīmiju un klikški. Man tā ir. Ir cilvēki ar kuriem varu płāpāt par visu un neko, bet ir arī tādi, kuriem vairāk par parastu "čau" nekad nepasaku. Ir man darbā tādi tipi, kas var cauru dienu stāstīt par saviem piedzīvojumiem, savu bērnu skolas gaitām utt. -es vienkārši paklausos, ja ir laiks un cilvēks tik łoti grib parunāt, varbūt kaut ko atbildu un eju tālāk. Visi apmierināti.

Oj, es arī ļoti ātri nogurstu no cilvēkiem. Esmu introverta, nepatīk uzturēties ilgi sabiedrībā, jo cilvēku pūļi manu enerģiju vienkārši "apēd". Skolā ir pagrūtāk, jo ilgi jābūt starp cilvēkiem, nav iespējas nolīst maliņā uz kādu stundiņu un vienkārši pabūt ar sevi, atjaunot enerģiju. Citu stāstos varu klausīties, bet reizēm vienkārši gribas kliegt "nevienu tas neinteresē, tas, ko tu stāsti, ir bezjēdzīgs un nekam nederīgs vārdu virknējums", taču saņemos un noklausos līdz galam. Par sevi citiem nestāstu gandrīz neko, jo gluži vienkārši man nepatīk par sevi stāstīt.

Uj, esmu ļoti noslēgts egoistisks cilvēks. Ļoti nepatīk tukšas runas, tāpēc man ir maz draugu, bet daudz paziņu. Kad biju jaunāka centos izskriet līdzi visiem lielajiem runātājiem ar viņu intresēm, bet kad paaugos sapratu, ka tomēr mana pašsajūta ir svarīgāka.
Kas atiecas uz darbu : darbs ir darbs un provātā dzīve privāta un jaukt šo visu viena putrā nevajag.
Darbā Es esmu atvērtākais cilvēks pasaulē :D

Man apkārt parasti apjautāšanās par sarunas biedra dzīvi ir vienkārša sarunas uzturēšana, nevis kåda īpašā interese, neviens arī neuzspiež atklāt 'dvēseles dziłumus'. Neuzskatu man neinteresējošas tēmas obligāti par tukšām, bet, protams, nav nekas krimināls, ja kāds uzskata, ka manas intereses ir tukšas. Tajā pašā laikā, cilvēki un situācijas var būt dažādas, ja izjustu kaut kādu īpašo diskomfortu, diez vai sevi tā īpaši mocītu.

Es esmu ļoti introverta, es mēģinu un pat gribu sākt vairāk komunicēt ar cilvēkiem, bet tas man ļoti nogurdina, pat nesaprotu kāpēc. Manuprāt, es īsti nemaz neesmu vēl satikusi cilvēkus, ar kuriem man ir tas 'īstais klikšķis'', jo ar tādiem, es piekrītu, pat lielveikala zeķu sortimentu būtu interesanti apspriest..
Nezinu, ko pat īsti Tev ieteikt, jo momentos, kad es mēģinu sevi nepiespiest un neiesaistīties sev neinteresējošās diskusijās, tad cilvēki domā, ka es esmu pārāk sevī noslēgta un neesmu pārāk jauka. Jau labu laiku cīnos ar šo problēmu..

Esmu ekstraverta un patīk runāt,bet par "normālām" lietām. Tiešām vienmēr ir kaitinājis,ka kāds stāsta ko ēdis,ka vannā bijis,un tādas pašsaprotamas lietas. Riebjas,ka soc tīklos liek katru savu darbību. Man tagad ir viena tāda PROBLĒMA. Bērnības draudzene nepietiek tas,ka katru dienu liek facebook visu ko darījusi,(tam vismaz var nesekot), bet man ne saukta ne aicināta GANDRĪZ KATRU DIENU whatsupā sūta visu ko darījusi,ko ēdusi,ko nopirkusi,ko māsa nopirkusi,utt. un to visu vel ar neskaitāmām bildēm. Viņa nepārspīlējot var nedēļu runāt par šampūnu ko tagad lieto un redz man ir jāzina kādu kosmetiku viņa lieto. Viņa UZSPIEŽ man savu dzīvi,atskaitās par visu it kā man nebūtu savas. Es nespēju noticēt pati,ka tā ir realitāte. Liekas,ka nav pilns rublis,goda vārds. un viņa ne man vienīgajai to sūta. Nesen biju uz dz.dienu,tur arī ar tel. rokā visu laiku,un atnes atkal savu kosmētiku un rāda ko viņa ir nopirkusi. atkarība konkrēta. Es nevaru nobloķēt,nebūtu pieklājīgi,jo satiekot klātienē,tā nekaitina,bet tā sūtīšana nevis vienā textā,bet pa 1 teikumam un man tel. visu laiku skan,jo nāk ziņas. esmu teikusi,nelīdz. pēc tam jūtos nikna un iztukšota

Mani reti nogurdina konkrēti cilvēki. Ja es jūtu, ka komunikācija sāk kļūt apnicīga, pārtraucu to un viss. Neredzu jēgu paturēt savā paziņu / draugu lokā cilvēkus, kuri mani nesajūsmina, neiepriecē, ar kuriem nenorit kvalitatīva domu apmaiņa un nevērpjas patīkamas sarunas.
Visbiežāk mani nogurdina cilvēku masas. Pēdējoreiz, kad biju pūlī, jutu izteiktu sociālu klaustrofobiju, ļoti nepatīkamu ieslodzītības sajūtu. Diemžēl darba specifika bieži paredz uzturēšanos tieši tur, kur ir daudz ļaužu.