Sapratu,ka savos 20 gados baidos no attiecībām ar vīriešiem...Draudzenēm jau sen ir puiši,kādai jau ir bērns...Bet man nebija neviena puiša,pat neesmu skūpstījusies..Vairāki puiši mēģināja uzsākt ar mani attiecības,bet es baidos..Tad es saku analizēt un sapratu,ka bailes nāk no bērnības..Tēvs izšķīrās ar māti,kad man bija 4 gadi..Pazuda uz ilgu laiku,bet pēc tam atkal parādījās.Ar mammu dzīvot ir grūti.Viņa vienmēr vainoja mani,ka viņai nav izdevusies dzīve.Es nekad neesmu dzirdējusi nevienu mīļu vārdu no vecāku puses,tikai kaut kādus pārmetumus par visu: no mammas-kādam vīrietim tu būsi vajadzīga,ja pat tavs tēvs tevi pameta, esi šķirne,tāds pats auns kā tēvs..No tēva puses saņēmu "komplimentus"par savu izskatu-paskaties uz savu frizūru,vot kurš zēns gribēs satikties ar tādu slotu utt.:'-(Rezultātā-es baidos sev pielaist klāt vīriešus,jo apzinos,ka viss,ko pateica vecāki var kļūt pat patiesību...Arī baidos,ka puisis pametīs mani tāpat kā tēvs,kura man ļoti pietrūka pusaudžu gados:'-(Kā mainīt attieksmi pret attiecībām?