Es saviem vecākiem naudu nedodu. Viens ir tas, ka mans tēvs to uztvertu kā apvainojumu, jo uzskata par goda lietu gādāt par manu mammu un sevi, otrs ir tas, ka vismaz šobrīd viņiem finansiālā ziņā iet vairāk kā labi.
Ja situācija būtu citāda, noteikti censtos palīdzēt, ja ne tīri dodot naudu, tad sedzot kādus maksājumus, nopērkot vajadzīgo, atvieglojot viņiem dzīvi.
Nevaru iedomāties, ka situācijā, kad maniem vecākiem būtu vajadzīga palīdzība, mans vīrs man mēģinātu teikt, lai to nedaru. Tas pat nebūtu diskutējams. Viņš vienkārši nav tāds cilvēks. Ģimene un draugi ir vissvarīgākie. Mums tādā ziņā ir vienāda vērtību skala. Ja man būs mazumiņš, toties kādam no man tuvajiem nekā, tad uzskatu par savu pienākumu dalīties ar to pašu, kas man ir.